Sunim jādod līdzi "pūrs"

Atsaucoties uz iepriekšējās sestdienas rakstu "Sunim jāzina sava vieta mājā un ģimenē", mums atrakstījusi saldeniece Veltas kundze.

Viņa uzskata, ka saimnieku maiņas gadījumā jaunie saimnieki var atvieglot suņa iejušanos citās mājās.

"Šķiet, es varētu dot padomu no savas pieredzes, jo, cik noprotams, sunītis jaunajam saimniekam ir svešs un nodots tikai uz laiku.

Reiz mana paziņa palūdza ilgāku laiku parūpēties par viņas sunīti, kamēr pati bija ceļojumā. Saprotams, ka sunītim dzīves apstākļu maiņa ir grūta un nepatīkama. Tādēļ viņam līdzi tika dots viņa "pūrs" - sedziņa gulēšanai, bļodiņa un kāds koka gabals - suņa parastā rotaļlieta. Neaizmirsu ar viņu aprunāties sunītim zināmos vārdos, paglaudīt, kopā pastaigāties. Saimniece arī pastāstīja par suņa paradumiem, mīļāko ēdienu. Sunītim bija pieklājīgs vecums, tādēļ dresēt un pāraudzināt nemaz neuzsāku. Viņš bija ļoti noilgojies atgriezties savās mājās un vienu reizi uz turieni arī aizskrēja, tomēr atgriezās. Tajā reizē es viņu nerāju, tikai aizrādīju, ka tā nedrīkst darīt, un mīļi parunājos. Tā sunītis pierada, un saticībā nodzīvojām gandrīz gadu. Atbrauca īstā saimniece, un mums bija grūti šķirties. Kad pēc ilgāka laika paziņa kopā ar suni mani apciemoja, viņš mani apsveica ar ļoti lielu prieku, un mums abiem bija žēl atvadīties.

Suns nav koka gabals, ko var nolikt uz laiku drošā vietā, piesiet un vairs nelikties par viņu ne zinis. Viņš prasa rūpes un uzmanību. Varbūt kādam suns šķiet par cilvēku zemāka radība, ar mazāk attīstītu domāšanu. Bet ar suni var teicami saprasties. Suns nekad neaizmirst pateikt labrīt, pavicinot sveicienam asti, un, ejot pastaigā, suns izbrīvēs jums ērtāko ceļu. Novēlu visiem labu saprašanos ar suņiem!"

Publicēšanai sagatavoja Tamāra Kļaviņa