Izrāde ventiņu mēlē

Noteikti vēl ilgi būs izpārdotas "Tobāgo!" izrādes Dailes teātrī.

- Ieviš, Ieviš, nāks pie mans par siev?

- Ak, Andrēj! Mans tēs par tev sak, ka tu viņam es apnics kā rūgt nāv.

- Par ko ta viš man tā neieredz?

- Kapēc ta neieredz? Pa kur kater jau viš tā nesak vis.

Apmēram tāds ir Ievas un Andreja dialogs lieluzveduma sākumā. Skuķēns, jauneklis un lielas šūpoles kaut kur Ventspilī. Tobrīd abi ir laimīgi un vēl nezina, ka likteņa šūpoles pēc brīža aizšūpos katru uz savu pusi kopā ar vēstures griežiem un lielo politiku.

Izrādes radītāji - dzejniece Māra Zālīte un komponists Uldis Marhilēvičs - izvēlējušies 17. gadsimtu, hercogu Jēkabu, Kurzemi, ventiņus ar viņu valodu un Tobāgo Āfrikā. Vēl - daudz laba humora un mazliet smeldzes.

Reizē ar Tobāgo vārdu Ventspilī un tās apkaimē ieplūst ne tikai nerimstošas runas, bet arī cerības nokļūt brīnumu zemē. Tur augu gadu silts un nav ne mēra, ne bada, ne asaru un bēdu. Un, galvenais, tur kurzemnieki varētu būt kungi. Jāpošas turp! Kāds pretojas un pārāk daudz runā par Kurzemes aizsargāšanu? Nieki, ar hercoga pavēli - uz kuģa!

Ai, kā nevarēja paredzēt, ka sapņi karstajā saulē sačokurosies! Āfrikas sarkanajā svelmē sabojājās līdzpaņemtā rudzu maize un speķītis, apsūbēja sudraba rotas un saira villaines, bet varas apziņa cilvēku pārvērta līdz nepazīšanai. Velti lūgt sniegu kā dūnas un sērsnu, uz kuras var sagriezt rokas tā, ka saproti - esi dzīvs.

Tāltālu no mājām kurzemnieki aiziet viens pakaļ otram. Pēc kā skrējuši, pēc kā dzinušies? Viņi nezina atbildes un ilgojas gult savā dzimtajā zemē. Tikai vienam vienīgam no kuģa laimējas atgriezties mājās.

- Ieviš, kā tas var būt, ka es pēc daudziem gadiem nokāpju no kuģa un krastā satieku tevi? Kā tu zināji, ka es atbraukšu?

- Ak, Andrēj! Es te sagaidu katru kuģi - dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, gadu no gada...

Režisora Valda Liepiņa "Tobāgo!" ir krāšņs uzvedums, kurā ne mazums labu pārsteigumu. Skaisti dialogi mijas ar dziesmām, rāma darbība - ar straujām dejām. Priecē raksturlomas. Aktieru vārdi runā paši par sevi - Artūrs Skrastiņš, Indra Briķe, Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Harijs Spanovskis un citi. Līdzās pieredzējušajiem tēlotājiem - Kultūras akadēmijas studenti, kas izrādei piešķir spriganumu.

Kostīmu māksliniece spējusi rast veidu, kā pateikt ko jaunu, tikpat atzīstams arī scenogrāfa darbs.

Kad izrādē skan dziesma "Uz priekšu, Kurzeme!", nav divu domu - tā ir himna Kurzemei. Bet viss uzvedums ir atgādinājums - par saknēm un pamatu, par ideāliem un kopību.