Arnolds - mežkopis pēc aicinājuma

Ilggadējam mežkopim ARNOLDAM POPOVAM būs nozīmīga dzīves jubileja - 80 gadu.

Katram kokam ir savs sīkstums, tāpat kā cilvēkam. Arnoldu Popovu var salīdzināt ar ozolu, kurš sīksti ar saknēm ieaudzis dzimtajā zemē. Tomēr mīļi viņam ir Kursīšu puses egļu meži, kas stāsta par gadiem, kas pagājuši, šeit strādājot. Pats jubilārs apgalvo: "Mežā esmu dzimis, uzaudzis un mūžu pavadījis. Ja kādam saku, ka man jau 80, neviens netic. Laikam mežs devis izturību."

Arnolds nāk no mežkopju dzimtas, jo arī tēvs bijis mežkopis Liepājas virsmežniecības Grobiņas mežniecībā. Jubilāra bērnība pagājusi, vērojot tēva darbu. Tāpēc pēc pamatskolas beigšanas ilgi nav prātojis, kur iet mācīties, izvēlējies Aizupes meža tehnikumu. Pēc tā sācis strādāt Skrundas virsmežniecības Grāveru mežniecībā. Tur arī apņēmis sievu, skrundenieci. Tad jaunajam mežkopim piedāvāts uz gadu aizstāt amata brāli Kursīšu mežniecībā. Būdams izpalīdzīgs vīrs, Arnolds piekritis, nemaz nenojauzdams, ka šeit paies viss viņa darba mūžs.

Atverot Arnolda Popova darba grāmatiņu, var lasīt, ka mežkopja amatā nostrādāti 55 gadi. Tagad viņš ir pensijā, bet aizvien vēl dzīvo Kursīšu mežniecības mājā, Akmeņdzirās, jo sirds ir pieaugusi vietai, kuru pats veidojis. Tomēr vecais vīrs ir spara pilns un teic: "Ja man šodien piedāvātu darbu, tad ietu un strādātu. Mežu pazīstu kā savas rokas piecus pirkstus. Tajā varu iet kaut vai ar aizsietām acīm, tur nevaru pazust."

Padomju laikā mežkopis nebija tikai meža uzraugs, bet bija jādara arī citi darbi - jācērt un jāstāda koki. Ja nebija strādnieku, tad, lai izpildītu mēneša normu, bija jāstrādā pašam. Darba stundas netika skaitītas. Plāns bija mežkopja darba pamats. "Darba steigā nemaz nejutu, ka tie gadi paskrien," nosaka jubilārs. Tomēr viņš nesūrojas par dzīvi, jo pieredzēts un izdarīts daudz. Darbs viņam paticis, un tāpēc nekas nav bijis par grūtu.

Arnolda sirdslieta savulaik bijušas medības. "Kad aiziet uz medībām, tad zvēru nav žēl, jo pamostas mednieka instinkts. Izlasei jābūt - arī koku, kad izaudzis līdz zināmam vecumam, jānocērt," - tā mežkopis. Tomēr, kad jaunie pateikuši ko tas vecais vazājas mums līdzi?, tad sapratis, ka laiks beigt. Mežos arī neesot zvēru tik daudz, kā 50. - 80. gados. Tagad saimnieki laukus nokopjot, un graudi uz lauka vairs nepaliek, kā kolhoza laikā, tāpēc zvēriem nav, kur baroties.

Jubilārs ir mazliet neapmierināts, ka neviens no četriem bērniem nav turpinājis mežkopja amatu, bet visi izvēlējušies citas profesijas un dzīvo Rīgā. "Kad bērni iet skolā, jāizdomā, kuru tu paturēsi pie sevis un tam jāvelta vairāk uzmanības. Ja tas nav izdarīts, tad, beidzot skolas, visi no tēva mājām aizlido prom," stāsta Arnolds.