Ievas vārda dienu svin Ziemassvētku vakarā

Ziemassvētku gaidās otrdien vārda dienu svinēs Ievas. Saldeniece IEVA LORIJA VICINSKA vienmēr, arī padomju laikos, vārda dienu atzīmējusi pie rotātas eglītes.

Ieva Lorija Vicinska par sevi stāsta:

- Man dzimšanas apliecībā ir ierakstīti divi vārdi - Ieva Lorija. Bet vienmēr esmu svinējusi tikai Ievas. Mammai ļoti patikušas ievas, kas augušas pie mājas Sātiņos. Maija vidū, kad tās skurbinājušas cilvēku prātus, piedzimu es. Tāpēc māmulīte bez vilcināšanās ielika man vārdu - Ieva. Viņai ļoti patika lasīt grāmatas, un kādā Kurts Māleres romānā viņa sastapusi vārdu Lorija, kas viņai iepaticies, tādēļ man tika divi vārdi. Es vēl tagad brīnos, kā padomju laikā dzimšanas apliecībā ierakstīja divus vārdus, bet pasē visu padomju laiku man bija rakstīts tikai - Ieva. Lorija Latvijā ir rets vārds, un, kad saņēmu jauno pasi, to liku ierakstīt. Ja otrs vārds būtu Dzintra, Aina vai vēl kāds populārs, tad gan neliktu tā darīt. Manā jaunībā arī Ieva nebija populārs vārds. Tikai sešdesmitajos gados tas kļuva arvien izplatītāks.

Kamēr sevi atceros, manā vārdadienā vienmēr ir bijuši svētki - izpušķota eglīte, svecītes, un, lai cik trūcīgi ir bijis, tomēr bija arī kāds saldumiņš. Vēl tagad atceros kādu pēckara gadu, kad tētis no meža bija atnesis lielu egli un to rotājis ar konfektēm Lācītis. Tas bija tāds prieks. Mūsu ģimenē ir tā sagadījies, ka vārdadienas ir zīmīgos datumos. Vīrs un dēls ir Jāņi un, protams, viņu vārda dienā bez ozolu vainagiem neiztikt.

Varbūt tāpēc, ka esmu nokristīta skaista koka vārdā, man ir tuva daba. Ļoti patīk mežā un, kad ir sēņu laiks, tad tikai jāpasaka - brauksim uz mežu - un uzaicinājumam piekrītu. Vēl man patīk makšķerēšana, bet šai nodarbei iznāk maz laika, toties šogad dzimšanas dienā viesus pacienāju ar pašķertiem un pašceptiem līņiem. Mīlu dzīvniekus. Mājās ir divi mazie papagailīši, bet ļoti ilgojos pēc pastaigu kompanjona - mīļa, maza, pūkaina sunīša.

Gandrīz 32 gadus nostrādāju Saldus dzimtsarakstu nodaļā. Tagad esmu pensijā. Kad strādāju, tad gaidīt gaidīju, kad pienāks pensijas gadi un varēšu darīt to, kas sirdij tuvs. Sākumā ķēros pie zeķu adīšanas. Tās tika gan vīram, gan dēlam, gan arī citiem pazīstamajiem. Vasarā zeķu adīšanai liku mieru, tad vairāk rosījos pa dārzu un lauku māju. Netālu no mājas ir mazs dārziņš, kurā ravēju, stādīju un audzēju. Nevaru piekrist tiem, kuri apgalvo, ka, aizejot pensijā, nav, ko darīt. Man pietrūkst laika.