Kursīšu iedzimtais - Auseklis

Vakar vārdadienu svinēja skanīga vārda īpašnieki - Ausekļi. Arī kursīšniekam AUSEKLIM SPĒLMANIM šī bija godu diena.

"Es par dzīvi nesūdzos. Kas noticis ar mani, viss ir iegrāmatots lielajā dzīves grāmatā," atzīst Auseklis Spēlmanis. Vecāki starp vārdiem Alfrīdis un Auseklis izraudzījās skanīgāko - ar cerību, ka tas palīdzēs dēlam dzīves ceļā. Tomēr rīta zvaigznes vārds nenesa cerēto laimi, jo mūžs gaviļniekam bijis visai skarbs. Agri zaudējis tēvu, kas bijis ciema skroderis, un mātei vienai iznācis audzināt trīs atvases.

Bērnībā puiku piemeklēja smaga slimība - plaušu karsonis -, kas radīja smagas komplikācijas, tāpēc ilgi nācies ārstēties, un slimība arī atstāja savas pēdas Ausekļa veselībā. Tomēr viņš nepadevās un savu darbu ieguldīja Kursīšu kolhoza attīstībā - strādāja par pienvedēju, noliktavas pārzini un mežzini. Tepat, dzimtajā ciemā, arī sieva Edīte apņemta. Viņa smejot saka: "Es pati piebraucu Auseklim klāt no Rubas, lai viņam tik tālu nebūtu jāmeklē sieva. Ballītēs, kā arī darbā saskatījāmies". Izaudzināti divi bērni, un tagad aug mazbērni.

Daba un zirgi ir Ausekļa lielā mīlestība. Arī tagadējā dzīves vieta "Dambjos" izraudzīta tuvāk mežam un laukiem, kur ganībās var izlaist savu bērīti. Dzīvē sagadījies tā, ka Auseklim un viņa sievai Edītei bijis jāaiziet no "Audziru" mājām, kur bija nodzīvoti četrdesmit gadi. Un tagadējā mājvieta tiek tikai īrēta. Tāpēc abiem pensionāriem ir neliels rūgtums sirdī, ka Ausekļa dzimtas mājas atdabūt nevar un pašiem vairs nepieder pat savs "kaktiņš". "Uz "nabagu kalnu" (pagasta centru), pie dēla negribu iet, jo tad būtu jāšķiras no zirga, vistām un sunīšiem," atzīstas "dambju" saimnieks.