Ar cerību un ticību labajam

"Dīķkalnos", kur dzīvo gaiķenieku ERBU ģimene, šoziem sagaidīts sniega baltums un dīķī pie mājas kārtī iesietas ragaviņas vēstī, ka uz ledus brīžam notiek visai jautri ziemas prieki.

Bet saimniece Maiga teic, ka viņas spilgtākās Ziemassvētku atmiņas saistās ar bērnību, kad tēvs jūdzis kamanās zirgu, un visi caur dziļām kupenām braukuši pie vecāsmammas.

Dzīve ritējusi kā raibas dzijas

"Dīķkalnos" mīt trīs paaudzes - Elmārs un Maiga, viņu jaunākais dēls Jānis ar sieviņu Salliju un abu bērni Juta un Mārtiņš. Jāņa vecākais brālis Andris Saldū, māsas Anitas ģimene dzīvo netālu no Saldus. Tā ka visa dzimta pavisam tuvu Gaiķiem. Maiga Erba uzsver, ka šķirti no abu pārējo bērnu ģimenēm nejūtoties ne mirkli. Tradicionāli sestdienās papus kurina pirti, un tad "Dīķkalnos" ierodas visa kuplā saime, ieskaitot astoņus mazbērnus.

Šogad dzimtai apaļas jubilejas gads. Pirms 40 gadiem Vecgada dienā Maiga un Elmārs nodibināja savu ģimeni. Šis svarīgais pasākums gan bija iecerēts Ziemassvētkos, bet tajā datumā jaulaulājamo pāri vairs nepierakstīja, nācās atcelt nedēļu vēlāk. Kādi bijuši šie gadi? Abi vecākie Erbi atzīst, ka tikpat raibi kā dzija kamolos. Viss mūžs pagājis smagā darbā. Maiga bijusi gan slaucēja, gan teļkope, Elmārs - agronoms. Daudz pārdzīvojumu bijis, kad papum operēta mugura, vēlāk nācās operēt arī sirdi. Un, lai gan Erbi neesot centīgi baznīcā gājēji, ticot, ka ir kāda augstāka vara, kas palīdz grūtībās un kas vada cilvēka dzīvi. Viņi allaž paturot cerību uz labo.

Par ko lielākais gandarījums un prieks? Saimniece saka: par bērniem un mazbērniem, ka tie nav izauguši par baltrocīšiem, jo jau no mazotnes zinājuši savus pienākumus un darbus gan mājās, gan vasaras brīvlaikos kolhoza biešu vagas ravēdami. Ja tagad visās bērnu ģimenēs veicas labi un ja visi veseli - ko vēl vairāk var gribēt? "Dīķkalni" allaž būs visas dzimtas mājas. Ziemassvētkos gan visi brauc pie meitas, jo mazmeita ir Ieva, un reizē ar ziemas saulgriežiem tiek svinēta viņas vārdadiena. Jauno gadu visi sagaida "Dīķkalnos", tepat arī Mārtiņi un, protams, Jāņi.

Ziemassvētku vecītim raksta vēstules

Šis ir dāvanu sarūpēšanas laiks. Ne visu iespējams un var atļauties sapirkt par naudu. Visjaukākās ir pašgatavotās dāvanas, bet visas saliek zem eglītes. Mazmeitas, kuras mācās mūzikas skolā, Ziemassvētkos muzicē, bet pārējiem jāskaita dzejoļi. Agrāk, kad mazbērni cieši ticējuši Ziemassvētku vecīša brīnumam, ziemas viesis ciemojies arī Erbu ģimenē. Bērni tikai nav sapratuši, kādēļ vecamtēvam ap to laiku vienmēr bija kaut kur jābrauc prom. Toties, kad viņš atgriezies, mazajiem bijis tik daudz stāstāmā - ko vecītis teicis, ko dāvinājis. Bērni allaž ejot līdzi papum vai Jānim līdzi mežā izvēlēties svētku eglīti. Senāk Erbi, kad vēl nav bijis mazbērnu, gājuši arī čigānos, nu vairs nē. "Te ļaudis daudz izmainījušies, un čigāni nepavisam nav tie gaidītākie ciemiņi. Cilvēki nelaiž savās mājās neatpazīstamus. Tādi laiki."

Lai gan tagad vecītis vairs nenāk, viņam tiek rakstītas vēstules. "Dīķkalnu" jaunākajai paaudzei šogad vēlmes zināmas. Viens gribētu slidas, otrs "kaut ko lielu". Papus gan par slidošanu savos ieskatos - viņam esot bēdīga pieredze no kara gadiem. Toreiz bijušas koka tupeles, kurām slidas varēja pieskrūvēt. Tādas dabūjis arī mazais Elmārs. Drošības pēc vēl tupeles piešņorētas pie pēdas, bet - kā kritis, tā pakausī puns un pat ledū iespiedums. Pērn uz dīķīša spēlējis hokeju tāpat, bez slidām.

Naudu niekos netērē

Jaunais saimnieks Jānis teic, ka viņu saimniecība nav no lielajām - apstrādājami 60 hektāri, un galvenais darītājs ir Jānis. "Sākām ar 14 hektāriem, nu jau ir piecreiz vairāk, bet turīgāki nemaz neesam kļuvuši," secina jaunais saimnieks un piebilst, ka šogad ļoti iegriezis graudu cenu kritums. Brīnums, ka maizes cenu tas nav ietekmējis. Abi saimnieki spriež, ka valsts nepavisam nav novērtējusi tos, kuri cenšas un strādā. Attīstību neveicina nodokļu politika, un hektārsubsīdijas, kas patiesībā ir labas, tomēr ir mazas un nesedz pat trešdaļu zemes apstrādes izdevumu.

Audzē labību, šogad pamēģinājis izaudzēt arī lopbarības pupas. Tās, kā par brīnumu, padevušās teicami un tiek maltas lopbarībai. Jānim nav pārliecības, ka ar lauksaimniecību iespējama laba iztikšana. Nauda allaž tiek ieguldīta atpakaļ laukos, un pašiem paliek tikai iztikai un bērnu skološanai. Papus piebilst, ka viņiem ar sievu vismaz ir pensijas, bet Jāņa naudas uzskaites žurnālā jau vispār neesot ailes "darba alga".

"Mums daži teikuši, ka nesaprot, kādēļ mēs tā plēšamies. Bet laikam bez darba mūsu ģimene nemaz dzīvot nemācētu," saka Maiga Erba. Ja brīnumainā kārtā izdotos tikt pie dažiem liekiem tūkstošiem, Erbi apgalvo: niekos naudu netērētu. Vajadzīga jauna un laba tehnika. Savs tehnikas parks ir, dzīve piespiedusi pat savu kombainu iegādāties, un Jānis arī visu cenšas uzturēt labā kārtībā, bet vienmēr var vēlēties ko labāku, un tādēļ naudas nekad nebūs par daudz.

Edmunds nebūšot traktorists

Lai kā arī klātos, Jānis apgalvo, ka viņa ģimene no laukiem prom nemuks. Kas būs ar bērniem - grūti teikt. Ja zemnieks par savu darbu varēs saņemt pieklājīgu samaksu, varbūt jaunie redzēs jēgu palikt laukos. Sallija uzskata, ka tiem lauku bērniem, kuri spējīgi, jāturpina izglītība. Bet par saviem bērniem arī viņa nav pārliecināta, vai būs lauksaimnieki. Pirms pāris gadiem krustdēls Edmunds, tolaik sestās klases skolēns, akmeņu vākšanas talkā bija norīkots pastūrēt traktoru, jo pirms tam bija cieši apņēmies būt mehanizators. Kad vienu dienu karstajā kabīnē pie stūres bija pavadījis, izkāpa pavisam saguris un paziņoja, ka nekādā ziņā traktorists nebūšot. Varbūt būs lauku tūrisma mītnes īpašnieks? Te nu smaida papus. Ar ko te pievilināt tūristus? Uz Saldu ceļš tāds, ka braucējam zobi var izbirt, un dabas skaistumu te varētu novērtēt tikai pēc mežonības pavisam noilgojušies ārzemnieki, kuri nav redzējuši odus, dundurus, stārķus, vardes un nezāles.

Tomēr gan jaunās, gan vecākās paaudzes saimnieki atzīst, ka bez cerības dzīvot laukos nemaz nebūtu jēgas. Viņi novēl citiem saimniekiem jaukus Ziemassvētkus, lielu izturību un veselību jaunajā gadā.