Smaidoša sejiņa uz šķīvja malas

Parastas darba dienas parastā iestādē. Reizēm smagas un pelēkas, kā jau vietā, kur darbs ar dokumentiem un cilvēku problēmām.

Klikšķ datoru taustiņi, džinkst telefoni, dzirdamas lietišķas balsis, sarunājoties ar apmeklētājiem. Vienatnē strādāt būtu grūti, bet, ja sasprindzinājuma brīdī redzi draudzīgu acu skatu, kurš uzmundrina, un ja paguruma brīdī sajūti, ka kolēģis ir gatavs tevi aizstāt vai nomainīt, tad zini - tu strādā starp savējiem.

Ir dienas, kad apmeklētāju ir ļoti daudz, kad vairākas tikšanās un apspriešanas. Tad tikai vēlu pēcpusdienā ir iespējams kopīgi pasēdēt pie kafijas tases un maizītēm. Vēl retāk kafijas pauzēs esam kopā visi, jo darba specifika nebūt neparedz visiem atrasties uz vietas.

Vienā no šādām neplānotām reizēm, kad viss mūsu nelielais kolektīvs bija sapulcējies vienkopus, kāds bija aizdedzis sudrabotu Ziemassvētku gaidīšanas sveci, bet citam, it kā gluži nejauši, uz darbu līdzi paņēmušās pirmās svētku piparkūkas. Starp kafijas tasītēm jautri aizripo šokolādē apvārtījušies rieksti, un pavisam negaidīti atskan jautājums: "Vai mēs esam draudzīgs kolektīvs?" Iestājas neliels apjukuma pilns klusums, un tad to pārtrauc jautājumu gūzma - "Vai tad par to vēl nav uzrakstīts?", "Vai te kāds šaubās par kopības izjūtu?", "Varbūt tomēr piedalīsimies avīzes rīkotajā konkursā, kaut vai tāpēc, lai ikdienā nepateiktos labos vārdus varētu uzlikt uz papīra…"

Tā nu top šis stāstiņš - no katra pa domai, no katra pa teikumam, no katra pa smaidam. Sākam ar to, ka esam dažādi kā sniega pikas! Var jau jautāt - vai tad sniega pikas ir dažādas? Nu, protams! Vienīgā līdzība ir tām - ka pikas veidotas no sniega, bet pārējais - gan apmērs, gan veids, gan mērķis, kam tās domātas, - ir pilnīgi atšķirīgs, jo katru veido ar citu nolūku un citai vajadzībai. Gluži kā mēs, kas esam viena kolektīva darbinieki, bet mums katram ir savi pienākumi. Un mūs lielākā vai mazākā mērā kopā savedusi nejaušība, ko dēvē par pašvaldību vēlēšanām.

Šīs nejaušības un dažādu sakritību rezultātā ir izveidojies mūsu mazais darba kolektīvs, kurā var paļauties uz saviem biedriem. Ir labi, ja vari pateikt savu darba uzdevumu vai kolēģim vienkārši atstāt zīmīti uz galda, lai informētu par veicamo pienākumu, un justies drošs, ka tas tiks izdarīts bez atgādināšanas un pārbaudīšanas.

Patīkama atslodze ir gaiši joki un dzirkstošs humors. Nevar nepasmaidīt, ja drūmā dienā, kad nekas neveicas, uz pusdienu šķīvīša malas ar korektoru uzzīmēta smaidoša sejiņa vai ja nokritušas dzēšgumijas vietā tiek pasniegta iecienītākā konfekte. Vai var sapņaini nepalūkoties pa logu uz tālumā redzamo rudenīgo mežu, ja zem kafijas krūzītes salvetes vietā palikta zeltaina kļavas lapa ar garastāvokli uzlabojošu dzejolīti? Vai var dusmoties, ja visu laiku klusējošais dators vienā jaukā rītā tevi sagaida, burbuļojot un dūdojot baložu balsīs? Vai var piktoties, ja brīdī, kad viss sagriezies šķērsām un šķiet nepadarāms, kāds ierosina atslodzei apgūt jaunus deju soļus? Un kā lai šķendējas par piebradātu grīdu, ja kāds sāk apcerēt saplīsušu smilšu pulksteni, kas esot izskaidrojums lielajam smilšu daudzumam uz grīdas, un problēmu, ka nu vairs nezinās, kad jāiet uz mājām. Un kā lai kavē kopīgu atpūtas brīdi, ja secinājums par klāt neesošu kolēģi skan šādi: "Nuja, viņš jau baidās, ka atlaidīs no darba un nebūs paspējis visu izdarīt…"

Šīsdienas kafijas pauze beigusies. Gaisā vēl tikai virmo riekstu un piparkūku smarža… Printeris ziņo, ka mūsu kopīgais "gara bērns", pavisam gatavs un svaigs, nupat ieraudzījis dienasgaismu.

Žēl, ka mūsu rajona avīzīte ir tik maza, jo pasaulē ir tik daudz labu vārdu, ko mēs varētu veltīt viens otram. Un lai arī visos citos birojos un iestādēs pietiek laika un drosmes jaukus vārdus citiem dāvināt!

Jaunlutriņos, 11.12. 2001.

Vēl tikai paraksti, ka neviens nav nonācis pretrunās ar un par uzrakstīto, -