Domas

Kluss vakars, un egles kā māmuļas stāv,

Tām zaros guļ sapņi kā sniegs,

No skujām līst kristālasaras lēni,

Un tur, kur tās nokrīt, kūst sniegs.

Un tad, kad tās pamet gan sapņi, gan glāsts,

Tām pazares draudīgi blāv,

Kļūst baisi man sirdī un dvēseli žmiedz,

Lūst sapņi un auksti kļūst man.

Tās izpūtīs domas un salauzīs tās,

Egles viesuli griezīs un smies,

Pār mani un ziemu segs plīvuru melnu,

Ko vēlāk par dāvanu sauks.

Ziema pušķos man matus ar sniegu,

Mēs skriesim kā draudzenes vējā,

Sapņus un domas, un prieku

Mēs kā lapas bārstīsim dejā.

Ziemas naktī mēs dziedāsim dziesmas,

Bēdas priekos un līksmībā liesim,

Un ar jauku un satrauktu smaidu

Visiem priecīgus svētkus sniegsim.