"Kultūras nams bija manas otrās mājas."

Pagājušā gada nogalē pensijā aizvadīja Brocēnu kultūras centra administratori VALDU ŠEFANOVSKU. Brocēnos un kultūras namā pagājusi vislielākā Valdas darba mūža daļa.

Kinomehāniķe, grāmatvede, administratore - Valda Šefanovska nekad nav skaitījusi darba stundas, nav mēģinājusi mainīt darbu, lai saņemtu lielāku atalgojumu.

"Tādu cilvēku, kāda ir Valda, mūsdienās vairs nav daudz," teica kāda broceniece. "Viņa ir pienākuma cilvēks ar lielu atbildības izjūtu."

Par sevi Valda Šefanovska teica: "Es i ventiš", jo dzimtā puse esot Ventspils rajonā. Tur arī satikusi savu dzīvesbiedru Emīlu. Kad Ventas kreisais krasts iekļauts pie Kuldīgas, bet labais - pie Talsu rajona, kinomehāniķim Emīlam vairs nav bijis darba. Tā meklējumos abi apbraukājuši visu Kurzemi. "Iesākumā man Saldus ļoti nepatika," teica Valda.

Kinomehāniķus visur sagaidīja kā tuviniekus

Kino Valda Šefanovska rādījusi 30 gadus. Gan kopā ar savu vīru Emīlu, gan viena pati. "Pēc vēlajiem seansiem nācies nakti pārlaist klubā uz kopā sastumtiem krēsliem. Kinomehāniķi bija kā gaidīti ciemiņi, jo kādreiz cilvēkiem ne televizoru, pat elektrības dažviet laukos nebija. Kino bija lielākā izklaide. Pēc seansiem - parasti rādījām divas filmas - uz patafona ar platēm spēlējām ballītes." Filmas rādījusi Ezerē, Gaiķos, Satiķos, Lutriņos, Ošeniekos, Pampāļos, kādreizējā ķieģeļu ceplī, Saldus stacijā. "Cilvēki bija ārkārtīgi sirsnīgi," viņa atceras, ka Ošeniekos pat ar vakariņām cienāti, izguldināti baltos palagos. Rādot kino Saldus stacijā, kur galvenie skatītāji bijuši autotransporta uzņēmuma šoferi, kas pēc nostrādātas maiņas nākuši uz kino, iznācis konflikts ar Saldus kinodirekciju. Valdai apsolīts, ka latviešu filmu "Kapteinis Nulle" iedos dienas seansam, bet acīmredzot filma labi gājusi arī Saldū, un solījums pēdējā brīdī atteikts. Saskaitusies un no darba aizgājusi. Tieši tobrīd Brocēnu kultūras namā vajadzējis kinomehānķi. Tā Šefanovski nokļuvuši Brocēnos.

Rādījuši arī "nelegālās" filmas, piemēram, "Tarzānu", kas jau bijusi norakstīta filma, bet vēl skatāma. Veco filmu lentas bieži trūkušas pušu, tādās reizēs kinozālē uz brīdi iedegās gaisma, kamēr kinomehāniķi sakārtoja lentas, lai turpinātu seansu.

Savas kinomehāniķes karjeras sākumā Valda Šefanovska filmas skatījusies ar lielu interesi. "Kad tikko apprecējāmies, braukāju Emīlam līdzi. Kad vienas un tās pašas filmas bija rādītas jau 10 vakarus pēc kārtas, pēc skaņas vien varēju pateikt, kas filmā tobrīd notiek. Brocēnos strādāju kopā ar Anitu Lukšu, viņa gan skatījās pilnīgi visas filmas - vairākas reizes pēc kārtas. Bet man iestājās tāda kā alerģija. Arī tagad esmu diezgan izvēlīga. Televīzijā filmas skatos reti. Nepatīk vienmuļie joki, sižeti, kas līdzīgi kā ūdens lāses. Man patīk nopietnas filmas, kurās ir jūtas, pārdzīvojums. No latviešu filmām tāda ir "Cīrulīši". Patīk labas komēdijas. Tādas ir krieviem. Savulaik jūsmoju par komēdijām ar Vicina, Ņikuļina un Morgunova piedalīšanos."

Kultūras nams kļuva par Valdas otrajām mājām

Valda Šefanovska līdz aiziešanai pensijā pērnā gada nogalē bijusi Brocēnu kultūras centra visuzinošais un visur klātesošais gariņš. Iesākumā viņa rādīja kino, tad pildīja grāmatvedes pienākumus, kļuva par štata grāmatvedi, visbeidzot - administratori. "Sākumā man diezko nepatika grāmatvedes darbs," atzīstas Valda. "Nedaudz gan to biju iepazinusi, strādājot Ventspils rajonā, Ugāles ciemā vienu brīdi biju rēķinvede, esmu bijusi Brocēnu kombinātā grāmatvedes Līvijas Kļaviņas palīdze. Viņa, kā arī Lidija Alksne, Jevgeņija Korotkova, Rasma Zīle daudz iemācīja, daudz ko apguvu, lasot speciālo literatūru.

Kad par kultūras nama direktori sāka strādāt Inta Holodņikova, kļuvu par administratori. Manā pārziņā bija viss - sākot no slotas, beidzot ar tautiskajiem tērpiem."

Kas piesaistījis kultūras darbam? Vispirms - kolektīvs, lai gan bijušas iespējas mainīt darbu, nopelnīt lielāku algu, tomēr - tikai iedomājoties vien, ka būs jāatstāj savējie, Valda palikusi uzticīga savam kolektīvam. "Kultūras nams bija manas otrās mājas. Savās mājās aizskrēju paēst un izgulēties. Vienmēr ar šīm otrajām mājām esmu lepojusies - mani pašdarbības kolektīvi, mans koris, mani deju kolektīvi. Kad kāds mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs brauca izbraukumos uz koncertiem, dziesmu un deju svētkiem, vienmēr gāju pavadīt ceļā. Mums kultūras namā nekad nav bijusi strikta darba dalīšana. Ja vajadzīgs, viens otram palīdzējām. Un, kad vērās priekškars, vienmēr viss ir bijis tā, kā vajag. Šī izjūta arī, šķiet, bijusi noteicošā manā darbā. Nauda? Te tā ir un te - nav. Nebūs - arī iztiks."

Ko Valda Šefanovska cilvēkos vērtē visaugstāk?

Godīgumu un taisnu vārdu. "Man patīk pašai un arī no citiem gaidu - ja kas nepatīk, lai pasaka acīs," savus uzskatus pauž Valda. "Varbūt, ka es ne vienmēr visu esmu izdarījusi tā, kā vajag, bet tīšām kļūdas nekad neesmu pieļāvusi. Augstu vērtēju kultūras centra kolektīva sirsnību un izpalīdzību. Kad pērn slimoju, kā manējie rūpējās, pārdzīvoja par mani! Es nemaz tik laba neesmu. Esmu diezgan egoistiska. Tādēļ man bija kauns, ka neesmu bijusi pietiekami mīļa pret savējiem."

Valda Šefanovska bieži iegriežas Brocēnu bibliotēkā. Viņai patīk grāmatas par cilvēku likteņiem, piedzīvojumu literatūra, detektīvi. Dažreiz arī kaut kas sentimentāls. Viņa atceras, ka mamma vienmēr lasījusi Kurts Māleres romānus, slēpusi tos no bērniem aiz spoguļa. "Kamēr viņa laukā, es - žviks - atrodu grāmatu un lasu," atceras Valda. "Pēdējā laikā esmu kļuvusi par lielu krustvārdu mīklu minētāju, tādēļ bibliotēkā meklēju nepieciešamās enciklopēdijas un vārdnīcas. Tas - smadzeņu kustināšanai, atmiņas vingrināšanai. Vasarās ir mazāk laika. Dārzs man ir gan dvēselei, gan miesai. Pusvaga ar kartupeļiem, otra puse - ar asterēm. Vienmēr cenšos izaudzēt kaut ko interesantu. Dārziņš man ceļa malā. Patīkami, ka garāmgājējiem ir, kur piesiet acis. Vienuvasar izaudzēju 10 kilogramus smagu kāpostgalvu. Dārzā ir arī ābelītes, ķirši. Mīļākās ogas - zemenes. Tēva mājās vienmēr audzējām lielas zemeņu plantācijas. Darba daudz, bet ogas garšīgas. Esmu nopirkusi arī saldo ķiršu stādus, vīrs gan saka, ka tās ogas diez vai es sagaidīšot."

Kopš jaunības, īpaši, kad Valda iepazinusies ar Emīlu, daudz makšķerējusi - Usmas ezerā, Brocēnos - Cieceres ezerā. Ziemās braukuši uz Zvārdi, uz Čunku ezeru.

Valda Šefanovska domā, ka dzīve ir skaista - vienalga, kā kādreiz ir ap dūšu, vai ir bēdas vai nepatikšanas. Viņa uzskata, ka, gadiem ejot, šo skaistumu prot novērtēt vairāk. "Dzīvi nevajag izniekot ķildās un sīkumos. Skaists ir jebkurš gadalaiks, jebkura diennakts stunda," saka Valda.

"Manā dzīvē viss bijis, tagad jāpavelk svītra un ar prieku jādzīvo ik atvēlētā diena."