Aijas Zariņas spoguļattēls

Rīgā, galerijā "Čiris", skatāma gleznotājas Aijas Zariņas izstāde "Saulriets". Māksliniece savulaik vadījusi Saldus J. Rozentāla tēlotājas mākslas studiju, veicinājusi šīs studijas dalībnieka, tagad Mākslinieku savienības biedra un starptautiski pazīstama mākslinieka Zigurda Poļikova izaugsmi.

Glezniecības cienītājiem Saldū Aija Zariņa vienmēr būs savējā, personība, par kuru nezūd interese. "Saulrietus", iespējams, visiem saldeniekiem neizdosies redzēt, tāpēc piedāvāju Aija Zariņas - mākslinieces spoguļattēlu ar viņas mākslas uzskatiem. Tās ir pārdomas pēc mākslas kritiķes Elitas Ansones intervijas ar Aiju Zariņu, kas bija publicēta 4. janvārī laikrakstā "Diena".

Daudziem par pārsteigumu Aija it kā atgriezusies dekoratīvi nosacītajā reālisma stilā, bet ar savdabīgu filosofisko mākslas tēla izjūtu. Vairāk un plašāk nekā iepriekšējās izstādēs viņa stāsta par mākslas teorijas jautājumiem, skarot arī norises mākslas žanru klasifikācijā un sakarības ar sociālo vidi. Viņa uzskata, ka būt slavenai un pelnīt miljonus ir dekoratīvās mākslas darboņa karjeras augstākais punkts. Mākslas uzdevums patiesībā ir jaunas izpratnes par sabiedrību veidošana. Un tieši šajā ziņā Aija Zariņa atkal ir opozīcijā, jo pretstata un aizstāv mākslas būtību pret biznesa vienpusīgo sistēmu. Tā attīsta materiālisma intelektu, bet neinteresējas par sabiedrības garīgumu.

Šajā izstādē māksliniece esot gan amatniece, gan īstās mākslas izpildītāja. Konkrētās dienas saulrietu centusies uzzīmēt pēc iespējas labāk, bet īstā māksla ir izjūtas un atklājumi ārpus mākslas tēla konkrētās formas.

Aija Zariņa ar izstādi un paustajām teorētiskajām atziņām mēģina aizstāvēt ne vien savu, bet mākslu kopumā, uzskata to par savu galveno uzdevumu. Arī, apskatot Aijas Zariņas "Saulrietus", reprodukcijas, lasot recenzijas un intervijas, diskutējot par Aijas Zariņas personību, pirmkārt būtu jāievēro viņas pašas atziņas par mākslas būtību. Tad arī būsim patiesi, vērtējot viņas mākslu.