Dabas un prieka dzejniece

"Sava prieka pēc sāku rakstīt jau sen - jaunībā," - saka jaunaucniece DZINTRA BIDIŅA, kuras dzejoļi "Kurzemītē" publicēti visai bieži.

"Iesāku vienu kladi ar skaistiem bieziem vākiem, bet tālu netiku. Kādā melnā brīdī to sadedzināju. Vēlāk pēc atmiņas šo to restaurēju. Vecākie dzejoļi, kas pierakstīti, ir no studiju laika," - atklāti stāsta dzejniece.

Tagad Dzintra Bidiņa ir Jaunauces pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, un viņas rokās ir divas dzejas grāmatiņas.

"Mājupceļš" izdots Jaunauces pamatskolā 1997. gadā. "Šis krājumiņš man ir ļoti mīļš - tāpēc, ka tas iznāca manā 50. dzimšanas dienā un to veidojuši mani kolēģi. Pašas rokrakstā, ar skolas iepriekšējās direktores Ingunas Arājas ilustrācijām. Grāmatas tapšanā piedalījās viss kolektīvs - locīja papīru, grieza un līmēja, kopēja.

Otrā grāmata - "Neaizmirstamajiem" (1998 - 2001) - izdota pagājušajā rudenī, un tā veltīta Jaunauces draudzei. "Grāmatā "sametu" visu, kas uzrakstīts, tā tapa strauji, bez īpaša nolūka," - saka skolotāja. Pirmoreiz dzejoļi vērtēšanai tika nodoti skolotāju projektu nedēļā, pēc tam nedaudz grāmatiņu tika pasūtīts Saldus tipogrāfijā.

Dzejā ir daudz gaišuma un labestības, un valoda - tik veldzējoša, it kā pašai autorei nekad nekā nebūtu trūcis...

Vai dzejolis top vienā rāvienā? "Kā kurš. Dažs izaug no viena vārdiņa, un reizēm ir tā, ka nevar zināt, kas izaugs. Neizaug tas, kas domāts. Cits dzejolis nāk grūti un jālabo. Domas ne vienmēr raisās viegli."

Dzintra Bidiņa apgalvo: viss ir pietiekami svarīgs, lai par to rakstītu. "Viens no maniem spēka avotiem ir daba, kas ārstē, kad man ir smagi. Dzejolis "Dabas dziedinātavā" tapa, kad pašai bija depresija. Aizgāju uz mežu, un viss atkal bija kārtībā."

Mīļi dzejas tēli ir egle un bērzs, ar tiem ir pat vesels cikls, kas sākas pirmajā krājumā, turpinās otrajā. "Bērzs man īpašs koks," - atklāj autore. "Tas ir arī pirmās grāmatiņas vāka noformējumā. Esmu nofotografējusies pie bērza, kas aug līdzās manai bērnības mājai. Stumbrs sadalījies divās daļās, it kā atgādinādams, ka Jaunaucē esmu otro reizi. Sāku šeit strādāt jaunībā, tad aizgāju uz Auci, bet atgriezos. Kopš tā laika pagājis 20 gadu. Kad grasījos aizbraukt uz Auci, bērzu redzēju sapnī. Kāda balss tajā man teica: Nekur tu no Jaunauces prom neaiziesi..."

Skolotāja apgalvo: " Man liekas, ka vārds palīdz izdzīvot. Īpaši daudz lasīju jaunībā. Autori nebija svarīgi, bija nozīmīgs saturs. Kādreiz ļoti patika Ārija Elksne. Tagad pārlasu, un vairs tā neliekas. Vienmēr paticis Ziedonis - kādu noskaņu rada dzejā. Apbrīnoju arī viņa pirmo krājumu dzeju.

Patīk ārzemju autori, patriotiskā dzeja - Breikšs, Plūdons. Varbūt tāpēc, ka mans vectēvs guļ Rīgā Brāļu kapos, un es turp jau bērnībā esmu vesta."

Vaicāju - kas patlaban notiek latviešu literatūrā, un man atbild: "Pirms dažiem gadiem abonēju "Karogu". Man pietika divos numuros izlasīt dzeju, lai es no tā atteiktos. Varu pieņemt brīvo dzeju, ko raksta bez pieturzīmēm, bez ortogrāfijas, ja saprotu, ka tajā ir saturs. Bet, ja nav satura un arī lietoti rupji vārdi tikai vārdu dēļ, tad nav, ko lasīt."

Toties, kopš "Karoga" redaktors ir Māris Čaklais, izdevums Dzintrai Bidiņai atkal patīk. Regulāri viņa lasa arī "Literatūru un Mākslu". Par Kelpša rakstu latviešu literatūras sakarā viņa saka: "Viņa domas gudras un pārgudras, tomēr attieksme, manuprāt, par daudz nievājoša. Pirmajā brīdī raksts šokēja, bet sava daļa taisnības tajā ir."

Vēl Dzintrai Bidiņai ļoti nepieciešama mūzika. "Mūzika ir mana otrā mīlestība. Varētu būt pirmā, ja bērnībā būtu bijusi izdevība iet mūzikas skolā. Jaunauces skolā bija vecas klavieres - melns flīģelis no barona laika, un direktors Mazvērsītis neļāva iet tam klāt. Bet vienalga gājām. Garajos starpbrīžos skolotāja spēlēja klavieres, un mēs visi vai nu gājām rotaļās, vai dejojām. Tā katru dienu gadu gadā, un mums, bērniem, arī sāka interesēt spēlēt."

Mācības Rīgas Pedagoģijas skolā Dzintra izvēlējās tikai tāpēc, ka tur mācīja spēlēt klavieres. Ja kādu citu mācību kādreiz neiemācījās, klavierēm regulāri bija sagatavojusies.

Dažiem viņas dzejoļiem ir arī melodijas. No pēdējiem ar melodiju ir "Trīs vārdi", arī "Cerībai, ticībai, mīlestībai".

Dzejā jūtama tautas dziesmu ietekme, par ko autore saka: "Tautas dziesmās viss ir ļoti precīzi pateikts un var atrast desmit Dieva baušļus. Daudz kas par vienu un to pašu, arī pat vienādi pateikts, tikai citiem vārdiem."

Skolotāja rīt Jaunauces skoliņā iecerējusi vietējo dzejas dienu - līdzīgu, kāda jau bijusi pirms 10 gadiem. Toreiz tas izdevies. Tika izveidots dialogs starp Bērzu un Egli (kā Grota un Elksnes "Vēstules tālajai zvaigznei"), spēlēts Grīgs, Solveigas dziesma... Bet, kad beidzies pasākums, neviens nav gribējis iet prom...

No krājuma

"NEAIZMIRSTAMAJIEM"

Vasaras mirkļi

Vakar saule debess jumu

Basām kājām pārtecēja,

Šodien svārku apmaliņu

Debess rasā samērcēja.

Vakar saules dziesmas tinu,

Dvēselē vīstīdama;

Šodien balsi skumju dzinu,

Asarās mīstīdama.

***

Vējš nopūta liepas lapu,

Rudens zeltu solīdams;

Tu sacīji labu vārdu,

Simtiem labu solīdams.

Pie sliekšņa

Pie sliekšņa šī apstājies brīdi,

Kur gadsimti un gadu tūkstoši mijas.

Lai izbeidzas steiga un norimstas strīdi,

Nāc, spodrini slieksni un stiprini sijas!

Pie zālainā sliekšņa šķiet - pārtrūcis laiks,

Un ceļi nomājām prom pasaulē vijas.

Ja iesi ar tu, vien klusums baigs

Kops tēvtēva sētu, tās klētis un rijas.

Pie sliekšņa, kurš vēlīgi laikmetiem pāri

Uz mājām ikvienu atgriezties sauc,

Plaukst ābele, baltsārti rotājot āri,

Pret rudeni zaros tai smaguma daudz.

Vien slieksnis - mūsu sūtības ass,

Ap kuru ir bērniem, ir mazbērniem augt.

Vien slieksnis - mūsu cerības ass,

Kur latvietim laimīgam rītdienā plaukt.

No krājuma "MĀJUPCEĻŠ"

Ticībai, cerībai, mīlestībai

Ik bērza baltā tāsī ierakstītu...,

Sirds ticību pie Tava vaiga glauž,

Un gaiši, gaiši zvaigznēm piebārstītu,

Šo ticību ik sniega pārsla pauž.

Kā egle, sagšu zaļu apmetusi,

Sirds cerību ap Taviem pleciem sedz,

Un, silti, silti tajā ietinusi,

Šo cerību mūždien kā sveci dedz.

Kaut sniegi kusīs, raksti tāsīs izirs,

Gan ticība, gan cerība vēl augs,

Kaut sveces izdegs, sagšas lēnām nobirs,

Uz kailiem zariem mīlestība plauks.

Starp zaļām sagšām un starp stumbriem baltiem

Mazpamazām reiz visas sāpes dzīs,

Pār dziļi apsnigušiem, klusiem laukiem

Prieks nemanot reiz jaunas takas mīs.

1989. gads