Šodien Lietuva svin neatkarības gadadienu

Šodien mūsu brāļu tauta atzīmē savas neatkarības 84. gadadienu. Lietuva bija pirmā no Baltijas valstīm, kas proklamēja neatkarību.

Atceroties vēsturi, jāņem vērā, ka lietuvieši nedevās bēgļu gaitās un neorganizēja strēlnieku bataljonus. Tiesa, daži desmiti cīnījās latviešu strēlnieku bataljonos un saņēma arī Lāčplēša kara ordeņus.

Pirmo reizi savā valstī Lietuva apvienojās, kad viņu valdnieku Mindaugu pāvests Inocents IV 1251. gadā kronēja par Lietuvas karali. Tas notika laikā, kad vācu Zobenbrāļu ordenis un krustneši mēģināja iekarot šo valsti. Mindauga iesākto veiksmīgi turpināja Ģedimīns un citi viņa pēcteči. Pāris gadsimtu laikā Lietuva kļuva par vienu no spēcīgākajām Eiropas valstīm, kuras robežas sniedzās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Izšķiroša loma bija lietuviešu karaspēka panākumiem Tannenbergas kaujā 1410. gadā. Starp citu, lietuviešu karavīri ir vieni no retajiem, kuriem izdevās ieņemt Maskavu, arī Kijevu un Minsku.

Lai cīnītos pret Krievijas pieaugošo agresivitāti, dižkungs Jagailis 1569. gadā sadarbojās ar Poliju, kuras galvaspilsēta toreiz bija Krakova. Šī koalīcija lietuviešiem tomēr nedeva nekādu labumu. Daudzi lietuvieši pārpoļojās, jo viņiem patika poļu panu lepnās balles un dārgie apģērbi. Sākās iekšējās nesaskaņas.

18. gadsimta beigās Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja Lietuvu. Lielākā daļa tika "Eiropas žandarmam" Krievijai. Lietuvieši piecas reizes sacēlās pret okupantiem. 19. gadsimta beigās tika slēgtas daudzas lietuviešu skolas, aizliegtas avīzes un grāmatas, tomēr lietuviešu patrioti savas grāmatas un avīzes iespieda Austrumprūsijā un slepus nogādāja dzimtenē.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā 1905. gadā notika plaši nemieri. Pirmā pasaules kara laikā lietuvieši cieta mazākus zaudējumus, tādēļ spēja ātrāk izveidot savu armiju un uzsākt cīņas par neatkarību.

Lietuvas neatkarīgā valsts tika pasludināta tās vēsturiskajā galvaspilsētā Viļņā, kuru gan drīz nācās zaudēt, jo Lietuvai, tāpat kā Latvijai, bija divi pretinieki - bermontieši un sarkanarmieši. Bez tam - arī Polija, kas Viļņu uzskatīja par savu sastāvdaļu un 1940. gada oktobrī ieņēma. Polijai tā piederēja līdz pat 1939. gadam, kad PSRS sagrāva Poliju. Pirms Otrā pasaules kara Viļņas jautājums kavēja izveidot kopēju Baltijas valstu aizsardzības līgumu.

Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuva nepieļāva SS bataljonu dibināšanu, praktiski pret PSRS frontē nekaroja, toties pēc kara organizēja plašas nacionālās pretestības cīņas. Tādēļ līdz pat 1960. gadam PSRS Lietuvā bija spiesta turēt divas NKVD divīzijas. 1949. gada deportācijas Lietuvu skāra vissmagāk.

Arī 1991. gada janvārī vislielākos upurus nesa tieši lietuvieši. Viņi pirmie pasludināja savas valsts neatkarības atjaunošanu un arī saņēma no PSRS pirmos ekonomiskos un militāros triecienus.

Tagad Lietuvā nav tik asu pretrunu ar krievu militāristiem, krievu īpatsvars šajā valstī ir krietni mazāks nekā Latvijā, jo pēc kara uz "meža brāļu" zemi neviens cittautietis labprāt nevēlējās doties. Liela daļa padomju Lietuvas vadītāju domāja par savu tautu, netika pieļauta tik plaša rūpniecības objektu būvniecība kā Latvijā. Ja ko būvēja, tad tā, lai no piesārņojuma iespējami mazāk ciestu daba un cilvēki.

Pašreiz Lietuva, Latvija un Igaunija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Būtisku nesaskaņu starp Baltijas valstīm, manuprāt, nav. Nesaprašanās tiek skaidrotas un regulētas sarunu ceļā.

Lai mūsu dienvidu kaimiņiem sekmes šajā grūtajā laikposmā!