Ziemeļu kaimiņi igauņi svin neatkarības svētkus

24. februārī Igaunija svinēs savas valsts neatkarības 84. gadadienu. Mūsu valstu likteņos ir daudz kopīga.

Sākoties I pasaules karam, daudzi igauņi devās uz ārzemēm. Tūlīt pēc cara gāšanas 1917. gada 11. - 13. martā Tērbatā pulcējās Igaunijas apriņķu priekšnieki un pārstāvji. Tika pieprasīta Igaunijas neatkarība. Igauņu organizācijas sarīkoja apmēram 40 tūkstoš cilvēku demonstrāciju, lai uzsvērtu vēlmi iegūt savas valsts neatkarību. Rezultātā 13. martā Krievijas Pagaidu valdība apstiprināja Igaunijas pašpārvaldes projektu un Zemes padomi kā valsts augstāko orgānu. Tomēr neatkarības centienos Igaunija sastapās ar Krievijas neizpratni un pretdarbību.

1917. gada 26. oktobrī, kad Krievijā tika gāzta pagaidu vara, protams, Igaunijas Zemes padome netika atzīta. Savukārt tā ignorēja padomju varas rīkojumus un nolēma sasaukt Satversmes sapulci. Valsts neatkarību vēlējās visas Igaunijas partijas un biedrības, izņemot komunistus. Krievija un Vācija draudēja ar militāru spēku.

Zemes padome 1918. gada janvārī izveidoja Glābšanas komiteju K. Petsa vadībā, kurai līdz stāvokļa normalizēšanai tika nodota visa vara. Šī komiteja 24. februārī tautai pasludināja Neatkarības deklarāciju. Bet jau nākamajā dienā Igauniju okupēja Vācijas karaspēks.

Sākās atbrīvošanās karš, kura laikā liela loma bija Igaunijas diplomātiem. Lielu palīdzību igauņiem sniedza Somija. Igaunija tomēr nebija cietusi tādus zaudējumus kā latvieši I pasaules kara laikā un vēlāk strēlnieku cīņās. Tomēr strēlnieku pulkos cīnījās arī igauņi, un daudzi saņēma gan dienesta pakāpes, gan augstus apbalvojumus.

Latviešiem igauņu palīdzība bija izšķiroša Cēsu kauju laikā. Mūsu kaimiņvalsts saprata, ka latviešu sakāves gadījumā Igaunijai būs jācīnās ar Bermonta laupītāju armiju, kura negatavojās iet palīgā ģenerāļa Judeņiča armijai. Labāk saprasties ar latviešiem igauņiem traucēja ģenerāļa Baloža saspringtās attiecības ar igauņu karaspēka komandieri J. Laidonenu. Diemžēl vainīgs bija ģenerālis Balodis, kurš kāršu spēlē zaudēja gan virsnieka, gan savas valsts godu. Tas kavēja izveidot vienotu Baltijas valstu militāru savienību. Latvija, Lietuva un Igaunija principā varēja doties kopējā cīņā pret agresoru ar pusmiljons vīru armiju. Bet nesaprašanās maksāja brīvību.

Igaunijā Otrais pasaules karš sākās 1941. gada jūlijā. Krievu armija izmisīgi centās apturēt vāciešus, bet cerēt uz igauņu atbalstu nevarēja. Igauņi arī bija cietuši smagajās deportācijās, valsts bija izlaupīta.

Frontē varonīgi cīnījās 20. SS igauņu divīzija, trīs igauņu karavīri tika apbalvoti ar Dzelzs krusta Bruņinieka pakāpi. Arī pēc kara Igaunijas mežos darbojās mežabrāļu vienības.

Padomju gados igauņi necentās iztapt okupantiem un iebraucējiem. Ar tiem, kas neprata igauniski, sadzīves situācijās nerunāja. Veikalos pārdevējas krieviski runājošajiem pircējiem neatbildēja. Tādēļ arī tagad Igaunijā ir mazāk nesaprašanos ar cittautiešiem.

Cerēsim, ka mūsu dienās Baltijas valstsvīri sapratīs, ka tikai Baltijas tautu vienotībā ir mūsu nākotne.