Kā atsevišķi ziedi mūža pļavā...

Cauri decembra kupenām pie saldeniekiem atbrida VELTAS LIZANDERES dzejas un aprakstu grāmatiņa "Manas puspasakas".

Grāmatizdevējs Valdis Bajārs labprāt stāsta vienu epizodi. "Puspasakas" bija tikko izliktas grāmatu veikala plauktā. Grāmatnīcā ienākusi kāda sieviete un, ieraudzījusi uz grāmatas vāka autores foto, tūdaļ izdevumu nopirkusi. "Tā jau mana dēla skolotāja..." - viņa teikusi.

"Kādreiz dzīvē ir tādi momenti, kas ieduras sirdī un paliek, paliek uz visu mūžu. Bija ļoti auksta diena, putenis un tik negants laiks, ka netīk sētā iziet. Bajāra kungs nebija varējis pie manis caur sniegiem tikt, un grāmatiņu atnesa māsas meitas vīrs. Tas moments, kas mūžam paliks atmiņā, - kā viņš man to deva," - dzejniecei grāmata ir kā apliecinājums, ka sapnis var īstenoties.

Velta Lizandere (viņa arī V. Lākute un V. Kļaustiņa) vairāk nekā 30 gadus strādājusi par skolotāju, mācot latviešu valodu, angļu valodu un citas mācības. Bijusi arī Saldus rajona 1. - 4. klašu skolotāju metodiskās apvienības vadītāja. Dzīvo Novadnieku pagastā, pašā Saldus pievārtē - pāris soļu tālāk jau pilsēta.

Sēžam pie galda istabā, kurā saule iespīd no trim debespusēm. Laukā - balts, bet iekšā ir pavasaris. "Jums patīk puķes?" - vaicāju dzejniecei. Viņa man atbildē uzraksta dzejoli:

Brīnums

jau sen kļuvis

par pierastību:

tā jau sniegpulkstenīši plaukst,

tā jau ziedoņvējš

ar mākoņiem skūpstās.

Tikai - ja jautāt drīkst -

vai Tava nabaga sirds

vēl ko mīl?

Mūsu saruna veidojas no mozaīkas gabaliņiem - vienu es lieku, tam pretī savu liek mājas saimniece. Jautājumus rakstu uz papīra lapas, jo Veltas Lizanderes ikdiena tagad ir klusa, tajā skaņu vairs nav. Kaut arī tā, mani pārsteidz viņas dzīvais un humora pilnais stāstījums. Un smiekli. "Aktrise kas aktrise," - nodomāju.

"Kad man bija trīs vai četri gadi, mamma mani "aizstiepa" uz Rucavas mazo baznīcu. Es vēl nepratu lasīt, bet mamma iemācīja dzejolīti par nerātnu meiteni un par rātnu meiteni. Kā nu es to noskaitīju, nezinu, bet baznīcēni smējās par manu priekšnesumu un vēlāk mammu tirgū esot rāvuši aiz drēbēm: "Paklau, vai tā ir tava meitene, kas tos baznīcēnus sasmīdināja?" - tāds ir stāsts par aktrisi. "Varbūt mani par aktrisi uzskata teatrālās uzvedības dēļ? Varbūt tādēļ, ka visās skolās, kur esmu bijusi, esmu mācījusi teātri. Arī kolhozniekiem."

Bet dzejniece laikam sākusies tā - kad mazā Velta mācījusies 4. klasē, viņas sacerējumus kā paraugus skolotāja lasījusi 6. klases skolēniem. Ir prātā arī pats pirmais domraksts. Tas uzrakstīts 2. klasē, kad par gramatiku vēl nebija ne lāgā dzirdēts. Darbs bijis sarkans no skolotājas labojumiem, un pārējie bērni teikuši: būs divi. Bet skolotāja ielika pieci ar mīnusu.

Domrakstā bijis aprakstīts tas pats gadījums, kas ir stāstā "Zane". To izstāstījusi Veltas mamma - par Bērziņjaunkundzēm Blīdenes dzelzceļnieka ģimenē. Tās posušās uz balli. Mazais skuķēns arī gribējis iet līdzi un, tāpat kā lielās meitenes, pūderējis sejiņu - pie abras klāt un bēris miltus sev uz deguna.

Laiks, kad par daudz ko var sacīt - sākās, Veltai Lizanderei ir dziļi iegūlis prātā un sirdī. Kam gan nepatīk izjūta - būs, vēl tikai būs. Kaut vai tāpēc vien šīs dienas ir skaistas, ka nav nojaušamas ne pavasara salnas, ne pašapmāns, ne otra viltus.

Bet tagad, kaut visa tā bijis daudz, ir arī atmiņas, kas silda. Skolotājas gados iegūtas sirsnīgas attiecības ar skolēniem. Ko vairāk vēlēties, ja uzzini: skolniecei sirds, satiekot bijušo skolotāju, pielīst ar tādu prieku, kā mammu satiekot?

Kā tu raksti, kā tu tā vari? - reizēm jautājot. Velta Lizandere atbild: "Tas ir dažādi. Kaut kādai ierosmei jābūt. Vismaz domai, ko tu gribi pateikt - sev vai citiem. Dažreiz iznāk spontāni. Divas reizes dzīvē man bijis tā, ka es dzejas saceru, dziedādama pati savu melodiju.

Mana dzeja - tā ir kā atsevišķi ziedi mūža pļavā, un vairāk nekā 15 gadi "likti uz papīra". Nevajag cerēt, ka cilvēks, tos izlasījis pusstundā, būs spējīgs dot kādu novērtējumu. Vajadzīgs laika attālums un pārdzīvojums. Arī mentalitātei būtu jābūt līdzīgai manējai. Nevar spriest par vilšanos, kas nekad nav vīlies, nevar spriest par vientulību, kas viens nav dzīvojis! Katra dzīvības izpausme uz mūsu zemes ir apbrīnas cienīga.

Dzeju es sadalu trijās pakāpēs. Augstākā pakāpe iedalāma dzejai ar ritmu un atskaņām. Piemēram -

Paties\' mīlas princis rožlapās trauc

Un šūpojas valša taktī,

Mēness kā traks stīgas taisno un jauc

Zaļajā septembra naktī.

Otra, zemāka pakāpe būtu iedalāma tādai kā dzejiskai parunāšanai - nav atskaņu, ne ritma. Tomēr problēmai vai tās risinājumam ir jābūt.

Bij\' mīlas mirāža

kā ugunskurs aiz upes,

un es kā pasaciņā lapsa,

kas šaipus upei

pacēlusi vabolīti

izcept grib.

Plok krāšņais pašapmāns,

plūst dūmu grīste tālu,

tik es kā muļķe lapsiņa

ar savu "vabolīti"

aizvien vēl stāvu...

Zemākajā pakāpē stāv dzejoļi, kuros nevar saskatīt noteiktu domas risinājumu - gandrīz katrā rindiņā kaut kas cits. Kā rīsu zupā - velti meklēt kādu rozīnīti. Ko tu atradīsi, ja tur rozīnīšu vispār nav. Šādu dzejojumu dēļ cilvēkiem vispār nepatīk lasīt dzejas."

Kas satrauc? Reizēm jādomā ne tikai par dzeju vien, bet arī par politiskiem jautājumiem. Veltu Lizanderi sarūgtina tas, ka mums, latviešiem, ir pārāk lokans mugurkauls. Un mēs nezinām, uz kuru pusi vairāk locīties, - vai uz rietumiem, vai uz austrumiem. Nepatīkams pārsteigums - ka cilvēki, kuri tiek pie budžeta līdzekļiem, tikpat kā pie galda - ņem tikai sev.

Kas iepriecina? Ka viņas cilvēki ir ar viņu - māsa, māsas vīrs, meita un znots. Un visi ļoti labi saprotas. Dzīvot vienai nav viegli, ir vajadzīgs daudz fiziska un garīga spēka - kādreiz uzklausīti vārdi ir pielijuši ar saturu.

Prieks arī par saulīti istabā.

Marts

Marts ir kā bērns, kuram prieks katrā pirkstgaliņā irdz. Nu, kur to prieku lai liek? Tik māmiņa reizēm to piebremzē...

Es arī martam saku:

- Neampelējies! Aizvakar sildīja saule, bet šodien snieg!

Bet kur lai marts liek to prieku, kas katrā urdziņā irdz un plūst uz Siltupīti? Pārplūdīs. Tāpēc jāpiebremzē, kaut ar kādu sniega dienu...

Aforismi

Ceļu krustojumu nedrīkst pārbraukt tā, kā vēlamies, - vienā mirklī. Arī dzīvē - pagaidi! Situācija mainīsies.

Iestādot dārzā kadiķi, palmu no tā neizaudzēsi, kaut laistīsi to savām asarām.

Citiem protam dot noteiktus padomus, turpretī sev pieļaujam kompromisus.

Nav jākļūst citam. Pietiktu, ja varētu atraisīt to, kas tevī piesaistīts.

Neizpratne ir kā gurķu burkā iesprūdusi roka - grozi, kā vien gribi, nekādi nevar ārā dabūt.

Pamēģini novilkt robežu starp "nevaru" un "negribu". Man tas nav izdevies.

Draugam dzimšanas dienā

Atkal tava jūnijnakts

Siltu krēslu auklēs,

Ziedu tvanā atmiņas

Tā kā bites sanēs...

Tikai pārāk ilgi nepaliec

savā ziedu pļavā.

Var tak būt, ka kāda bite

Iedzeļ sirdī tavā...

Pietrūkst sarunas ar sevi

Aizviz silziedu vakars jauks,

Pavīd mēness gar mākoņmalu.

Mēnestiņ manu, vecais draugs!

Cilvēki skatās seriālu.

Tu vari mirdzēt vēl kaismīgāk

Un noglāstīt piekrastes liepu,

Zvirgzdus krācītē mirdzināt

Un stāstīt par mīlestību...

Sveša zīlniece jauc savas kārtis

Un karali sajauc ar ākstu...

Tādas ir mūsu dienas un naktis,

Bet nav mēness un krēslas stundu.

...Lasīt cilvēku acīs

Cilvēku acis

ir melni brūnas

kā dzirksteles naktī.

Skumjas un dziļas

kā ezeri dziļi.

Pelēki valgas

kā vasaras rīti.

Kādēļ tās cieš

un kādēļ tās klusē?

Nedrīkst to prasīt

un nedrīkst sacīt...

Es iestātos pirmajā klasē,

ja tur mācītu lasīt

cilvēku acīs!