Svarīgu notikumu gads latviešu nacionālās atmodas kustībā

2001. gadā aprit 145. gadskārta kopš svarīgiem latviešu nacionālās atmodas kustības notikumiem, kas norisinājās 1856. gadā. Tāpēc īsti vietā būtu notraukt putekļus no veciem izdevumiem un nedaudz ielūkoties šajā tālajā un vairumam no mums diezgan svešajā pagātnē.

Latvijā XIX gadsimts bija lielu pārmaiņu laiks. Tieši šajā laikposmā meklējami pirmie cīnītāji par mūsu neatkarību, šajā laikposmā meklējami arī pirmās tautas atmodas aizmetņi. XIX gadsimta sākumā, saskaņā ar cariskajā Krievijā notiekošajām reformām, latviešu zemnieki tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, tā iegūdami personisko brīvību. Tas bija pamats, lai izveidotos latviešu pilsoniskā sabiedrība un inteliģence, lai rastos latviešu rakstniecība, sabiedriskā un politiskā kultūra. Šie nosacījumi bija ļoti būtiski tālākajai cīņai par nacionālo un politisko patstāvību. Taču mēs spriestu aplam, ja domātu, ka viss norisinājās gludi. Nacionālās atmodas gaitu sarežģīja ne vien vācbaltiešu muižniecības un garīdzniecības liktie šķēršļi, bet arī latviešu zemnieku toreizējais izglītības līmenis un vācbaltiešu iedzītais mazvērtības komplekss, kā rezultātā latvieši nereti kaunējās par savu nacionālo izcelsmi un "bauru" valodu.

Tērbatā 1856. gadā nodibinājās Latviešu studentu pulciņš, kura redzamākie biedri bija Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, kopskaitā četrpadsmit. Te jāatceras, ka plašākas studēšanas iespējas latviešiem radās vienīgi XIX gadsimta sākumā, taču tās saistījās ar pārvācošanos - izstudējis latvietis gandrīz vienmēr kļuva par vācieti, novērsdamies no savas tautas. Lai arī gan latviešiem, gan vāciešiem tā šķita gluži normāla un saprotama parādība, atradās tomēr arī tādi latviešu studenti, kas šim uzskatam nepievienojās. Viņi nošķīrās no saviem studiju biedriem, lai sanāktu kopā iepriekš noliktos vakaros un apspriestu latviešiem aktuālus jautājumus - tā radās Latviešu studentu pulciņš. Savās kopīgajās sanāksmēs jeb Tērbatas latviešu vakaros, kā tos vēlāk nodēvēja, studenti apsprieda ne vien latviešu stāvokli, viņu pagātni un nākotni, bet arī zinātni un sabiedriskus notikumus. Grūti pārvērtēt šī pulciņa nozīmi laikposmā, kad izglītības iegūšana neizbēgami saistījās ar nacionālās identitātes zaudēšanu. Šajos Tērbatas latviešu vakaros izkristalizējās ne viena vien jauna ideja, un nav nejaušība, ka tieši latviešu vakaru dalībnieki sāka aktīvi publicēties laikrakstā "Mājas Viesis".

Arī šā laikraksta dibināšana pieskaitāma pie svarīgiem 1856. gada notikumiem. "Mājas Viesis" ievērību pelna ar to, ka tas bija pirmais latviešu laikraksts, kuru vadīja latvietis - Ansis Leitāns (līdz šim latviešu laikrakstus bija veidojuši vācieši). Tas nodrošināja sava veida laikraksta neatkarību no vācbaltiešu spiediena, tādēļ arī Tērbatas latviešu vakaru dalībnieki nekavējās izmantot iespēju publicēties "Mājas Viesī", lai paustu savus uzskatus par latviešu nacionālajiem centieniem. Aicinādami latviešus apzināties savas cilvēku tiesības un stiprinādami viņu nacionālo pašapziņu, šie raksti pauda jaunus, iepriekš nedzirdētus viedokļus par latviešu tautai svarīgiem jautājumiem. Ar "Mājas Viesi" sākās jauns laikmets latviešu avīžniecībā. Jāpiebilst gan, ka redaktors A. Leitāns pats stāvēja visai tālu no nacionālās atmodas kustības, tādēļ, reaģēdams uz vācbaltiešu nepatiku, drīzumā pārstāja publicēt nacionālās atmodas dalībnieku rakstus.

Arī J. Alunāna dzejoļu krājums "Dziesmiņas" iznāca 1856. gadā. J. Alunāns nebūt nebija pirmais latviešu dzejnieks, tomēr tieši viņa "Dziesmiņas" uzskatāmas par latviešu nacionālās literatūras sākumu. Šis krājums, kas krasi atšķīrās no līdzšinējās latviešu dzejas, ir svarīgs ar to, ka tas latviešu dzeju modernizēja, turklāt skaidri norādīja, ka tai jāveidojas, balstoties uz labākajiem pasaules literatūras sasniegumiem. Lielāko daļu no "Dziesmiņām" veido dažādu pasaules dzejnieku atdzejojumi - te lasām gan Horāciju, gan Heini un Gēti, gan Ļermontovu un Puškinu utt. Pievienodams atdzejojumiem arī oriģināla tekstu, J. Alunāns nostādīja latviešu valodu blakus lielajām kultūras tautu valodām ar mērķi pierādīt, ka latviešu valoda ir tām līdzvērtīga. Daudz ko varam secināt, pārlūkojot atdzejojamo dzejoļu izvēli, - atšķirībā no vācbaltiešu literātiem J. Alunāns atdzejošanai izraudzījās mākslinieciski augstvērtīgus dzejoļus, kuri runā par humānismu, par cilvēka cildenumu.

Šodien varbūt pagrūti iztēloties, cik pārdrošas tam laikam bija J. Alunāna ieceres un to īstenojums. Tas nepalika bez atbildes - drīz parādījās vācbaltiešu mācītāju nosodošas atsauksmes, brīdinot, ka latvieši neesot spējīgi tādu dzeju saprast un ka dažā atdzejojumā paustās idejas ir kaitīgas. Šie brīdinājumi nebija gluži bez pamata, jo vācbaltiešu muižniecībai un garīdzniecībai latviešu izglītošanās un nacionālās pašapziņas nostiprināšanās bija ļoti neizdevīga, - tas radītu risku zaudēt savas līdz šim priviliģētās pozīcijas. Tomēr, kā mēdz teikt, akmens bija iekustināts, un process sācies.

1856. gadā vienlaikus norisinājās virkne būtisku notikumu, kuri iezīmēja lūzuma punktu situācijā, kāda valdīja līdz tam. Līdz ar notikumiem, kas norisinājās šajā gadā, bija radīti svarīgi priekšnoteikumi turpmākajiem darbiem Latvijas neatkarības izcīnīšanā.

Šodien, kad daudz runājam par kosmopolītismu un nereti neaizdomājamies par savām saknēm, ir lietderīgi un vērtīgi dažkārt atcerēties pagātnes notikumus, kam bijusi liela nozīme neatkarīgās Latvijas valsts tapšanā. Tie varbūt kādreiz palīdz izprast arī mūsdienu problēmas, tādējādi padarot skaidrāku skatu nākotnē.