Latvijas vārds

Novembrī visbiežāk daudzinām Latvijas vārdu. Gan vienpadsmitajā, kad atceramies savas valsts aizstāvēšanu pret nelūgtiem viesiem. Gan astoņpadsmitajā, kad pieminam pirms 83 gadiem notikušo svinīgo saietu, kurā pulciņš drosmīgu latvju vīru pasludināja mūsu zemi par valsti.

Zīmīgi, ka 1918. gadā par valsti domāja gandrīz tikai skolotie ļaudis, turpretī zemnieki un pilsētnieki par vēsturisko sanāksmi un tās jēgu zināja maz. Un maz vēl arī bija ticības, ka neatkarīga valsts tiešām varēs izveidoties un pastāvēt. Bet jau pēc gada, kad Latviju nācās iztīrīt no Bermonta algotņiem, kājās cēlās visi.

Mēs tagad dzīvojam 1991. gada 21. augusta Latvijā. Atjaunotajai neatkarībai ir desmit gadu - tieši tik, cik 18. novembra republikai 1928. gadā. Tāpēc derīgi salīdzināt pašreizējo Latviju ar to Latviju, kurā mūsu tēvi dzīvoja 1928. gadā.

1928. gadā valstī novērsti Pirmā pasaules kara postījumi, šogad - kaut arī kara tagad nav bijis, nav vairs ne VEF’a, ne Krustpils cukurfabrikas, ne slavenā Līgatnes papīra. 1928. gadā bijušajos kungu tīrumos ar, sēj un pļauj pašu zemes jaunsaimnieki. Šogad lielas lauku un mežu platības atkal nonākušas svešzemnieku īpašumā, bet laba tiesa zemju pamazām kļūst par atmatām. 1928. gadā, kaut arī īstas labklājības vēl nav, ļaužu sirdis pilnas ar gaismu un cerību. Šogad esam sākuši sirgt ar grūti dziedināmo vienaldzības kaiti.

Kādēļ tā? Varbūt tieši tādēļ, ka Latvijas vārdu esam pasākuši piesaukt tikai novembrī vien. Latvijas vārdam būtu jāskan vienmēr - visos gadalaikos.