Valsts

ĀRIS ŽENTIŅŠ, veterinārārsts:

- Katra valsts pasaules lielajā ēkā ir viens dzīvoklis. Mēs paši nosakām šī dzīvokļa iekārtojumu, attiecības ar kaimiņiem. Ikdienā bieži esam neapmierināti ar to, kas valstī notiek, bet mēs taču paši to pieļaujam. Ja skatāmies viens uz otru ar aizdomām, redzam otra acī skabargu, bet savējā baļķi nē - tāda ir arī valsts. Kad notiek kas labs, lepojamies ar savu valsti, bet patiesībā arī mēs paši esam piedalījušies, lai tā būtu. Valsts jau nav ne valdība, ne prezidenti - tie nāk un iet.

Valsts esam mēs katrs. Kad no kalna ripo viens akmens, tam piebiedrojas citi, un kalna pakājē nonāk akmeņu summa. Tā veidojas arī valsts. Ja paši esam slinki, neuzņēmīgi - tāda būs valsts. Ģimenes (valsts) dzīvē galvenā ir tā pati recepte, kuru pirms tūkstošiem gadu Dievs lika Mozum iekalt akmenī -, desmit baušļi. Valsts nav valdība vai Saeima, bet mēs visi kopā. Kādi būsim mēs, tādi būs tie, kas ir pie varas.

Valsts ir līdzeklis, lai mēs būtu brīvi. Es ceru, ka mēs jau sākam apjēgt, ko ar savas neatkarīgās valsts brīvību iesākt, - tā dod arī mums personīgo brīvību. Ja jūtamies nebrīvi, tad kaut kas nav kārtībā ar mums pašiem. Tikai mēs paši varam noteikt, ka mums savā zemē ir patīkami dzīvot un mēs varam attīsties, nevis tikai eksistēt.

Kādi mēs būsim, iekļaujoties jaunā komunālā valstu dzīvoklī, tikuši pirms 10 gadiem no cita ārā? Vai mēs nepazaudēsim kaut ko no sava dzīvesveida? Vai dzīvosim trūcīgi, bet savā dzīvoklī, vai turīgāk, bet zaudējuši kaut ko no savas būtības?

Man gribētos, lai mēs savā valstī justos kā ģimenē, un, ja ne ikdienā, vismaz svētkos pasveicinātu kaimiņu, pretimnācēju, apvaicātos, kā klājas viņam un viņa mājiniekiem, novēlētu veiksmi. Tas ir mazumiņš, ar ko mēs sākam veidot valsti, - ar savu attieksmi.

MAIJA ŠULCE, agronome, zemniece:

- Kad biju meitene, mamma un krustmāte laukos dziedāja brīvās Latvijas dziesmas, ko vēlāk aizliedza. Viņas mani ļoti sargāja no politikas. Tomēr no brīvās Latvijas dziesmām, pusvārdiem manī veidojās Latvijas jēdziens. Akadēmijas laikā biju vēsturiskajos Dziesmu svētkos, kad tauta un kolektīvi pieprasīja dziedāt "Jāņu vakaru", bet partijas vīri to negribēja ļaut. Tad es biju naiva un nesapratu, kas tajā dziesmā aizliedzams. Būtība jau nav vārdos, bet dziesmas garā. Vienugad 18. novembrī Mehanizācijas fakultātē plānoja kārtējo pasākumu, un trīs dienas pirms tā afišām pāri pārlīmēta strēmele - atcelts. Efekts bija pretējais - šai dienai meklējām un atradām vēsturisko jēgu.

Es ar savu Latviju esmu lepojusies vienmēr. Esmu laimīga, ka šodien ir tāda Latvijas valsts. Priecājos par prezidenti, kas Latvijai ir īstajā brīdī un vajadzīgajā kvalitātē. Apmeklējot pasākumus, kur piedalās mans dēls, pārliecinos, cik labi un uzņēmīgi ir daudzi jaunieši. Manai paaudzei aug laba maiņa.

Ir gandarījums, ka mana saimniecība no pushektāra ir izaugusi līdz 40, ka es savas zināšanas esmu izmantojusi lietderīgi. Man ir tā laime un veiksme, ka arī šodien varu darīt to darbu, kas ir mana specialitāte un sirdslieta. Daudzi mainījuši profesijas, citiem darba nav vispār.

Nekad neesmu gribējusi dzīvot citur un esmu noraidījusi piedāvājumu doties strādāt uz ārzemēm. Kur vēl ir tāda Dieva zemīte, kāda ir Latvija? Bet jauniešiem jāskolojas citās zemēs un ar jaunām zināšanām jāatgriežas Latvijā. Es ceru, ka viņi vēlēsies strādāt savas valsts labā.

Es cieši ticu, ka Latvija un mūsu valoda būs arī pēc 100 un vairāk gadiem, ja jau esam kā tauta izdzīvojuši, tik daudz un dažādi spaidīti. Nav valstī tikai sliktais, ir arī labais, un pa mazam solītim arvien iesim uz labo.