Tautas lūgšana

Tuvojas mūsu valsts svētki un mēs daudzviet atkal dziedāsim dažādas dziesmas, bet viena no tām noteikti būs mūsu himna.

Tas ir īpaši, jo nav daudz valstu himnu, kas vienlaikus ir lūgšana. Mūsu himna ir lūgšana un vēršanās pie Dieva, un nav lielāku iespēju savu tautu un zemi svētīt, kā piesaukt pār to Dievu, Dievs, svētī Latviju!

To mums ir ļoti svarīgi apzināties, jo šī lūgšana ne vien pulcē mūs kopā kā tautu, bet arī nostāda Dieva priekšā. Ticību nedrīkst pieprasīt un lūgšanu - uzspiest. Dziedot Dievs, svētī Latviju, katram var būt savs viedoklis par to, kā to uztvert.

Tomēr, vārds Dievs ir pietiekami nopietns un svēts, lai to godātu ar svētbijību pat tad, ja tas ir lietots tik cēlā vietā kā valsts himna. Lūgšana ir garīgs notikums ar nopietnām konsekvencēm garīgajā un materiālajā pasaulē. Mūsu tautai vienmēr ir bijis, ir un būs nopietns jautājums, kādēļ mēs pieceļamies himnas laikā. Mēs to darām obligāti, jo parādām lojalitāti savai valstij. Vai mēs to darām dievbijībā? Lūgšana ir ietilpīgs jēdziens un var būt arī himna, bet himna ne vienmēr izsaka lūgšanas jēgu. Bībelē ir vārdi: "Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā." (2.Moz.20,7).

Runa ir par Dieva vārda nešanu uz lūpām ar ticību, bijību un sapratni. Tas nozīmē, ka Dievs, svētī Latviju! nevar būt tikai himna, bet tā ir tautas lūgšana. Vai varam un mākam būt ne vien dziedātāju tauta, bet arī dievlūdzēju tauta? Lai Dievs dod, ka šajos valsts svētkos kļūstam ne vien par lielākiem patriotiem, bet arī par dievbijīgākiem cilvēkiem, jo mūsu valsts, Latvijas brīvība ir vairāk Dieva brīnums nekā mūsu nopelns. Lai Dievs mums dod spēku to novērtēt, lai to vairs nekad nevajadzētu atkal zaudēt!