Aivara Freimaņa "Nopietni un...Nenopietni"

Saldenieka Valda Bajāra grāmatu apgāds "Signe" izdevis kinorežisora Aivara Freimaņa stāstu grāmatu "Nopietni un... Nenopietni".

Jau grāmatas vāki piesaista ar mākslinieka Alņa Mitra savdabīgo noformējumu. Tā lasāma it kā no abām pusēm - nopietnās un no otras puses - nenopietnās. Vai otrādi. Tas atkarīgs no lasītāja izvēles.

Stāstos izmantotas režisora atmiņas, piedzīvotais filmēšanu laikā, draugu, paziņu un kaimiņu stāstītais. Autora valoda ir spilgta un tēlaina, ar labu humora izjūtu. Krājums papildināts ar fotomateriāliem no A. Freimaņa albuma.

Aivaru Freimani var uzskatīt gandrīz vai par mūsu novadnieku, jo kara laikā viņa ģimene bēgļu gaitās dzīvojusi Remtes, Blīdenes un Gaiķu pagastā. Ar grāmatas izdevēju Valdi Bajāru viņš ticies pēc kara, kad, vidusskolēns būdams, uz Dobeles rajona laikraksta "Brīvais Darbs" redakciju nesis savus pirmos feļetonus. Autors grāmatas priekšvārdā raksta, ka vēlāk viņu ceļi šķīrušies - Bajārs turpinājis žurnālista gaitas dažādos preses izdevumos, bet Aivars Freimanis pēc "nelielas riņķošanas" Universitātes filologos un laikrakstā "Padomju Jaunatne" savu mūžu veltījis kino. Pazīstamas ir viņa pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Gada reportāža", "Kuldīgas freskas", "Dzintara latvietis", mākslas filmas "Ābols upē", "Dzīvīte", "Ligzda". Bet vislielāko popularitāti iekarojusi pēc J. Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" uzņemtā filma "Puika", kuras scenārija autors ir Imants Ziedonis.

Gan grāmatas nopietnā, gan nenopietnā daļa ir vienlīdz bagāta ar spilgtiem tēlu raksturojumiem un savdabīgu valodu. Atmiņā paliekoša ir kaimiņiene Milda jeb Vecmilda, kurai paticis lietot svešvārdus, bet tos viņa nekad nav pareizi izrunājusi. Kad pēc atmodas svešvārdi sarunvalodās un presē sākuši mudžēt kā skudras pūznī, Milda bieži smīdinājusi sarunbiedrus ar bamperiem (pamperi), trikotāžu (ažiotāžu), internātu (internetu) un citiem brīnumiem. Drastisks un sulīgs ir Mazais Micītis, kas padomju gados, būdams bohēmiskas uzdzīves cienītājs, vienmēr iekūlies ķezās, jo vīra dūšā viņam paticis pacelt roku musolīniski - hitleriskā sveicienā. Skumjš, bet ne mazāk spilgts ir polietes Bursenes dzīvesstāsts. Lasītāju uzjautrina Aivara Freimaņa piedzīvotie pārpratumi ar Kolkas puses dialektu. Izrādījies vārds "acēns", nav vis brilles, kā domājis autors, tā šīspuses ļaudis izrunājuši vārdus "acu ēnas", "masteš" nav maģāru kinoaktieris, bet vienkārši mazs teļš. Šādu asprātīgu - nopietnu un nenopietnu - gadījumu grāmatā ir daudz. Laba grāmata, kas sagādā jaukus atpūtas brīžus un arī interesantu informāciju.