Dīvainības

Mēs dzīvojam dīvainā pasaulē, kur novēlojušās sniegpārslas ar agri uzplaukušiem ziediem skūpstās, kur tikai trūdos tā īsti spēj atdzimt dzīvīgums un zaļums.

Kaut kam ir jānomirst, lai cits var sākties un turpināties. Kaut kam ir jāaiziet, pametot vārtus vaļā...

* * *

Takas malā noblietētos dubļos zvana maza pulkstenīte. Ak, šī mūžīgā pretstatu spēle! Man liekas, ka pirmo reizi mūžā redzu kaut ko tik tīru un svētu!

Kam par to jāpateicas?

* * *

Vēja nežēlīgās brāzmās balts putns - dvēsele - iekrita dubļos aizlauztiem uzticēšanās spārniem. Auksta, melna un lipīga krazga aizsedza skatam debesis, zilgmi un tāles, sagula gurdajos spārnos. Tie piemirka smagi un netīri, piespiesti zemei kā daļa no tās.

Kas dzimis rāpot, tas nevarot lidot. Bet otrādi? Kas reiz lidojis - vai spētu samierināties ar tārpa dzīvi? Tikai līst, rāpot, pietikt ar zemes pīšļiem? Es nespēju ticēt kaut kam tik nožēlojamam.

Kā palīdzēt ievainotajam putnam - manai un tavai dvēselei? Es domāju - izdziedināt spārnus! Un novēlēt labu ceļa vēju!

* * *

Tu esi atnācis, pavasari, bet slēpies - laikam aiz ārējā skarbuma maskas! Es pazīstu tevi pat neganto vēju dejā un nesaudzīgās krusas rīkstēs. Tumšajos, pinkainajos mākoņos gluži kā fantastiskā bārdā mijas gan barga nopietnība, gan draiskulīgs smīns. Es redzu tevi duļķainajās peļķēs, kas vienmēr slapjas un drūmas kā asarojošas acis, un jaušu brūno pumpuru cieši sakļautajās plaukstiņās. Tu slēpies arī zem pērnās kūlas neatšķetināmiem mudžekļiem - kā negaidot pārsteigt gribēdams.

Es zinu, tu esi atnācis. Diezgan paslēpes spēlēt! Nāc ārā, pavasari!