Vārdi, kurus izvēlamies. Ko tie dara ar mums?

Valodai ir atšķirīgi stili un dažādi līmeņi. Ir ļoti svarīgi izvēlēties tiem atbilstošus izteiksmes līdzekļus.

Tā, piemēram, jebkurā tekstā iederīgs būs vārds "ēst", jo tam nav nekāda īpaša iekrāsojuma, tas ir neitrāls. Savukārt ļoti atšķirīgi nozīmes un lietošanas iespēju ziņā ir tā sinonīmi, tādi kā "mieloties, baudīt, gremot, rīt, čammāt, ņergāt".

Valoda ir cilvēka būtības atklājēja. Lai kādu iepazītu, nav viņš ne jāredz, ne jāsatiek. Pietiek dzirdēt (lasīt), kā viņš runā. Rakstnieki to izmanto daiļdarbu tēlu veidošanā. Lūk, Lizbete Andreja Upīša romānā "Zaļā zeme". Aiz rokas izrāvusi Ošu Tāli no dārza, viņa kliedz: "Lai nāk - visa pasaule lai nāk un paskatās, vai tam zvērēnam nebij nagos ābols [..]. Pusi jau paspējis aprīt, kas to otro apsmulēto lai vairs ēd." - Neviens negribētu būt šā bērna vietā un ar nikno saimnieci sastapties... Tēla raksturošanai atrasti atbilstoši, piemēroti, zīmīgi vārdi, kas liecina par rakstnieka meistarību.

Taču gadās arī citādi. Kāda literāte stāsta par puisīti, kurš ārējās līdzības dēļ svešu sievieti noturējis par savu mirušo māmiņu. Nabaga mazulis, rūgti vīlies, raud. Kā to pasaka stāsta autore? Viņa izvēlējusies šādus vārdus: "Viņš pūta tauri, cik skaļi vien varēdams." Taču "pūst tauri" tāpat kā "stabulēt" nozīmē skaļu, nepamatotu raudāšanu. Šajā gadījumā bērna asarās ir tik daudz traģisma, ka izraudzītie izteiksmes līdzekļi izraisa vienīgi neapmierinātību ar autores rīcību. Tie kā bumerangs atgriežas pie rakstītājas atpakaļ.

Arī žurnālisti ne vienmēr atrod īstos vārdus. Kādā preses izdevumā latviete, kas apprecējusies ar korejieti, ļoti sirsnīgi stāsta par savu dzīvesveidu. Bet tad pati jauko glezniņu pilnīgi iznīcina: "Vīrs bļauj: "Latviešu valoda ir grūta un nepareiza! Kādēļ ir atslēga? Vajag būt atslēgs!"

Līdzīgi notiek arī radioraidījumā par Latvijas vēsturi. "Ziemassvētku kauju laikā bļāvieni pārklāja kaujas lauku visu dienu."

Pietiek ar vienu vai ar pāris neveiksmīgi lietotiem vārdiem, lai sabojātu visu stāstījumu. Ja pat viscaur negatīvam tēlam - nešpetnajai Brīviņu saimniecei - ar mēra izjūtu apveltītais rakstnieks atļauj vienīgi "kliegt", pozitīvi domātajos tekstos kāds "pūš tauri", cits "bļauj", vēl citur "bļāvieni pārklāj lauku". Prātā nāk "darvas karote" un "medus muca".

Valodas nianses ir smalka lieta. Atcerēsimies Rūdolfa Blaumaņa noveli "Salna pavasarī"! Vai arī tad mums līdzjūtībā nodrebētu sirds, ja Andrs savu sāpju dziļumu, savu bezcerīgo izmisumu paustu citiem vārdiem, nevis čukstētu: "Manu pelēcīt!... Manu zirdziņ!..."

Taču - kas zina? - varbūt kāds, kurš pa valodu bradā kā pasakā skārda puika pa rasas dimantiem zālē, nekādu atšķirību nepamanītu, ja teiktu: "Manu zirģelīt!"