Labdien pavasarī!

Vai atceraties brīnišķīgo svētdienu pirms divām nedēļām? Tā bija necerēti silta un gaismas pilna diena. Cilvēki atpogāja virsjakas, atmaiga un smaidīja.

Iegadījās, ka tajā rītā biju Cieceres ezera krastā. Saullēkts glāstīja viegla ledus pārklāto ūdens virsmu, svaigs vējš skraidīja pa koku zariem, bet strazds, nesen atgriezies no ārzemju ceļojuma, locīja dziesmas. Likās, nekas cits vairs nav nepieciešams - tikai šī izjūta, ka būs, tūdaļ sāksies, jo itin viss vēl priekšā.

Tārīta pārdzīvojumu sevī nēsāju un negribu zaudēt. Jo izjūtas taču ir tās, kas mūs uztur, pilda un stiprina. Paiet gadi, vairs neatceramies notikumus, situācijas, cilvēkus, bet atceramies izjūtas.

Vai tāpat nav ar literatūru? Bieži vien neatceramies sen lasītas grāmatas saturu, bet nez kādēļ roka sniedzas to izlasīt vēlreiz. Tāpēc, ka zinām - patika. Literatūras burvīgākā īpašība - ka tā spēj sagādāt estētisku baudu un mūs veldzēt ar vārdiem.

Ikvienam ir savs prieks un ilgas, un svētki, un gadalaiki. Kad gribam tos izdzīvot atkal, meklējam vārdu, kas palīdz. Vārds atraisa maņas un mūs lietainā janvārī aiznes balta sala izjūtās, sausā vasarā - auglīgu mežu smaržās. Iedomājoties pilnbriedu, man laikam mūžam nāks prātā, kā, krītot no ābelēm, būkšķ āboli "Kalpa zēna vasarā"...

Lasītāji, lai jums krāsains pavasaris!

Agrita Maniņa,

lappuses veidotāja