Romantiķis, kas cenšas uzrunāt

Mūsu "Kurzemītē" viņa dzejoļi nav publicēti visai bieži. Daudz biežāk šī cilvēka vārds izskanējis dažādu pasākumu sakarā - saistībā ar pašvaldības vēlēšanām, ar vecāku klubiņu, dzejas vakariem... Iepazīstieties - lutriņnieks AIVARS KAŅEPS.

Trīs reizes esmu dzirdējusi Aivaru lasām savu dzeju - trīs pavisam atšķirīgās vietās un tikpat atšķirīgiem klausītājiem. Dažādas situācijas un vide, bet nemainīgs cilvēks, kas atver sirdi gluži svešiem cilvēkiem. "Mani dzejoļi ir personiski, un es tos veltu jums," - viņš vienmēr sacīja un pauda attieksmi, ka ir atnācis mīļi uzrunāt. Tagad, kad lasu Aivara Kaņepa dzeju, ausīs skan viņa mierīgā balss.

Tradicionāla atbilde

"Es pēc dabas esmu melanholiķis, romantiķis, domātājs. Man patīk par visu domāt un izdomāt - kā būtu, ja būtu... Arī par to, kas ir bijis," - atklāti saka Aivars. Viņš neslēpj, ka, tāpat kā visiem, pirmie dzejoļi radušies skolas laikā - kad pirmās simpātijas, pirmā mīlestība un attiecības. Bet tie gan palikuši domās, tā arī uz papīra neuzlikti.

Skolas laikā tika rakstītas vēstules. Aivars dzīvoja Kandavā, draugs - Gulbenē, un vēstules ceļoja starp abām pilsētām. Ja tagad abi satiktos, Aivars pārliecināts, - būtu daudz, ko pārrunāt. Rīgas jubilejas laikā vasarā "Lauku Avīzē" bijusi ievietota fotogrāfija un mazs rakstiņš par Deju upi - tur bijusi nofotografēta drauga ģimene. "To ieraugot, man bija siltas izjūtas, un, klejojot svētkos pa Rīgu, kavējos patīkamās bērnu dienu atmiņās," - tā Aivars.

Dabas pielūdzējs

Pērn Aivars ar vairākiem citiem Saldus dzejniekiem piedalījās Talsos Dzejas dienās. Tām pošoties, viņš sagatavoja nelielu savas dzejas grāmatiņu. Skats tajā sameklē piebildes - dzejolim 20 gadu, dzejolim 25 gadi... Tātad atmiņā šie dzejoļi tomēr tikuši ierakstīti un grāmatiņā nokļuvuši nepārstrādāti, neuzlaboti.

Mīlestība, ticība, dzimtene, daba - vārsmots galvenokārt par šīm vērtībām, tās arī ir vaļi, uz kuriem turas dzīve un pārliecība. Visam pamatā, Aivars saka, ir ticība. Dievam, sev, saviem spēkiem, savai ģimenei un ticība visam labajam. Jo ļaunā visapkārt ir tik daudz, ka to nemaz nedrīkst pieminēt.

Savus dzejoļus viņš publicē ar pseidonīmu - Aivars Latvietis. Kāpēc tieši tā? "Pseidonīmu es izvēlējos pirms aptuveni pieciem gadiem. Varbūt skaļi teikts, bet man gribas sacīt - tāpēc, ka esmu patriots. Es ļoti mīlu Latviju. Tās daba ir viens no maniem spēka avotiem. Tagad dzīvoju Lutriņos, ko esmu iemīļojis, bet, kad braucu Kandavā iekšā - vai no Sabiles puses, vai no Matkules, vai no Tukuma -, pārņem neaprakstāmas izjūtas. Es gribu vasarā turp aizbraukt, uzkāpt kalnā pie Velnakmens agrā agrā rītā saullēktā un pilnā balsī, cik varētu, noskaitīt dzejolīti, ko esmu veltījis savai dzimtajai vietai. Man tā ir kā svētnīca. Pat, domājot par to, pārskrien patīkamas trīsas."

Dzeja - personiska

"Par tādu, kāds es tagad esmu, mani izveidoja dzīve. Skolu esmu beidzis tikai beigšanas pēc, bet īstā - dzīves skola - sākās vēlāk. Tajā viss nav bijis gluži labi un pareizi, bet esmu no bezizejas izkļuvis un ieguvis dzīves vērtību apziņu. Liekas, ikvienam cilvēkam jāizdzīvo savs sāpju laiks, un tajā ir arī kas labs. Man bija posms, kuram izgāju cauri kā apmāts, un tagad, no malas skatoties, nesaprotu - kā vispār tā var būt, kā ar cilvēku var kaut kas tāds notikt."

Piedzīvotais, izjustais, izsāpētais un izsapņotais - tas Aivara dzejoļos. Viņš neslēpj, ka tie ir personiski, ka katram ir savs tapšanas stāsts. Vieglāk tos uztvert, ja prot lasīt "caur puķēm". Ir dzejolis, kurā lūgta piedošana cilvēkiem, ar kuriem nav izdevies veidot sapratnes attiecības, - jo cilvēks vienmēr ir ceļā, viņš kļūdās un mācās, un grib sākt atkal no jauna. Sevis izzināšanu nevar beigt.

Viens stāsts atkal ir šāds. Kad Talsos ugunsdzēsēju svētku traģēdijā gāja bojā bērni, Aivars emocionāli atsaucās notikumiem, radīdams dzejoli "Snieg". Ģimenes vārdā arī uzrakstīja un uz Talsiem aizsūtīja līdzjūtības vēstuli. Un, kad bija Dzejas dienās Talsos, baudot klusumu un nedalītu uzmanību, talseniekiem veltīto dzejoli nolasīja.

Bet visbiežāk dzejoļi top visiem darbiem un dienas notikumiem pa vidu. Labu brīdi esot izjūta - krūtīs kas briest un būs, bet nevar gan zināt, kurā brīdī būs tapis. Reizēm dzimst tikai viens pantiņš vai divas rindiņas, varbūt - tikai viena... Galvenais - lai tās kādam kaut ko nozīmē, kaut vienam cilvēkam.

Gandarījums

Aivars aktīvi strādā savā pagastā, organizējot pasākumus un pagasta norises. Viņš saka: patīk darīt cilvēkiem labu. Vislielākais gandarījums - ja izdodas sagādāt prieku. Jo ir ļoti nozīmīga cilvēku attieksme un savstarpējās attiecības. Cilvēki - tie ceļā ir gan ņēmēji, gan arī devēji, un pirmajiem var dot tieši tāpēc, ka nozīmīgos dzīves pagriezienos ir sastapti tie otrie.

"Harmonija, saticība, mīlestība, uzticība - to visu arī turpmāk gribētos savā ģimenē. Dēlam un meitai abi ar sievu cenšamies mācīt tikai labo. Esam runājuši par to, ka mūsu labā enerģija ir jāsapulcē savā ģimenē. Ja būsim savstarpēji stipri, tad arī būs spēks savu mīlestību un palīdzību sniegt citiem. Ja tā nebūs, tad pietrūks spēka..." - tā Aivars Kaņeps.