Kopā ar vecvecākiem svin pavasari

Visi mazie Jaunlutriņu bērnudārza "Vāverīte" bērni ciemos gaidīja savas mīļās omītes un opīšus pasākumā "Riti, riti, kamolīti...".

Kad saulīte sāk sildīt siltāk un bērni uz bērnudārzu nes pirmos sniegpulksteņus, skaidrs, ka klāt ir pavasaris. Pavasaris atnes kārtējo tikšanos ar vecvecākiem. Un, ja pats skaistākais vārds ir māmiņa, tad pats mīļākais vārds ir - vecmāmiņa.

Šo dienu bērni un audzinātājas gaidīja jau laikus, tika gatavota koncertprogramma, apsveikumi un, protams, zīmējumu izstāde, kurā vecvecāki atklāja ne vienu vien talantu.

Kad ilgi gaidītais mirklis bija klāt, laiks gan neliecināja par pavasara ierašanos, taču bērni viens pēc otra skrēja pie loga un ar actiņām meklēja savu omīti un opīti atnācēju vai atbraucēju pulkā. Ar pieklājīgu "labdien" tiek sagaidīts ikviens, bet tieši savējiem - mīļa buča. Pēc bērnu grupiņu apmeklēšanas vecvecāki varēja doties uz zāli un apskatīt mazo mākslinieku darbu izstādi. Un pēc neilga brīža atlidoja mazie putniņi, sākumā paši mazākie, tad vidējās grupas bērni un visbeidzot paši lielākie - sagatavošanas grupas bērni.

Ar mīļiem vārdiem un jauku pavasara dzejolīti ar vecvecāku palīdzību varēja sākt ritināt kamolīti. Taču nē, izrādās, burvīgās omas sveikt ieradies mākslinieks no pašas Rīgas. Zāli pāršalca čalas - pats Imants Skrastiņš! Vai tiešām bērnudārzam šajos laikos ir tik daudz naudas, lai uzaicinātu mākslinieku no Rīgas? Aplausu pārņemts, ieradās viņš ar dziesmu "Kamolā tinēja", ko 80. gados iemīļojusi bija ne viena vien oma. Pēc dziesmas sekoja galants rokas skūpsts un jauks sniegpulkstenīšu pušķītis. Viena oma pat pamanījās noskūpstīt mākslinieku, jo - kad vēl būšot tāda iespēja?

Pēc šīs uzstāšanās vecvecāki ritināja dziesmu un deju kamoliņu, kurā ik pa laikam pavīdēja puķīte, uz kuras bija uzrakstīts priekšnesuma nosaukums. Un nu sevi rādīja mīļie mazbērniņi, gandrīz divu stundu garumā varēja vērot audzinātāju un bērnu darbu. Audzinātājas Sanitas paši mazākie bērni braši skaitīja tautas dziesmas un dziedāja solo. Audzinātājas Sandras bērni ir lieli teātra spēlētāji. Bet, lai ik pa brīdim atskanētu kāds patiess smiekliņš, audzinātājas Ilzes bērni stāstīja anekdotes. Un kur nu vēl dejas un skaistās dziesmiņas muzikālās audzinātājas Māras pavadībā. Varēja dzirdēt gan par bērnu stiķiem, gan vecmāmiņas sirmajiem matiem, gan viņu stāstītajām pasakām, un to, kas notiek, ja pazudis vectētiņš. Nevarēja nepamanīt pa kādai asarai omas acīs.

Noslēgumā visi bērnudārza bērni un audzinātājas vienojās kopējā dziesmā, sekoja pašdarinātu dāvaniņu pasniegšana un vecvecāku samīļošana.

Arī kamoliņš bija atritināts, un tā vidū - svecīte, maza dzeltena oliņa. To aizdedzināja par godu pavasara svētkiem - Lieldienām.