"Ja manas dziesmas dzied, es priecājos..."

Brocēnu vidusskolas direktoram, komponistam EGONAM VALTERAM aprit, kā viņš pats saka, pusapaļa jubileja. Saruna ar viņu - par mūziku.

Savus 45 atzīmējat rītvakar Brocēnu kultūras centrā ar autorvakaru. Ko ar savu mūziku stāstīsiet klausītājiem?

- Pirmajā daļā gribu parādīt, ar kādiem cilvēkiem sadarbojos un cik dažādu mūziku rakstu. Otrajā daļā - cik ļoti mīlu Čaku un viņa laika dzeju. Vēl koncertā gribu pafilozofēt - parunāties ar cilvēkiem, kā es uztveru dzīvi. Iepriekšējo autorvakaru vairāk gatavoju, domājot - ko no manis gaida. Šoreiz es dziedāšu, ko gribu pats.

Dzeja man ir ļoti nozīmīga. Es, izlasot kādu dzejoli, kurš man "aizķeras", to norakstu vai nokopēju, un tie man krājas uz klavierēm. Kad ir radošs mirklis, tad dzejoļi ir pa rokai.

Jūs esat romantiķis?

- Mūziķis vai kā cilvēks? Kaut gan -mūzika jau atklāj cilvēka iekšējo būtību. Es laikam esmu kaut kas starp romantiķi un filozofu.

Jums patīk skatīties pār plecu - uz labo, skaisto, jūsmīgo, kas bijis? Varbūt - domāt par nākotni?

- Cenšos tā - pār vienu plecu skatos uz aizmuguri, ar otru jūtu to, kas priekšā, - lai pleci būtu vienādi, lai es nebūtu šķībs.

Ansamblī sāku spēlēt 1972. gadā - pirms 30 gadiem tepat Brocēnos, ar basģitāru. Toreiz nebija labu taustiņinstrumentu, kas spētu nomākt bungu vai ģitāras skaņas. Čaļi paši gatavoja ģitāras un izmantoja skolas aparātus, fizikas skolotāja entuziasmu. Viss notika tepat uz vietas. Kas nekait tagad? Instrumenti gatavi, studiju netrūkst... Toreiz bija liels entuziasms.

Bijāt "nemiernieks"?

- 70. gados dzima smagais roks, sāka "THE PURPLE", kas nesen Latvijā koncertēja. Es ar prieku klausījos tās dziesmas, kuras pirms 30 gadiem "griezām". Toreiz teica: par daudz skaļi... Vienmēr jaunās paaudzes mūzika ar iepriekšējās paaudzes gaumi nesakrīt - tāpat kā man ir grūti izprast "hip-hopu", lai gan esmu to pavadījis "Latvisko dziesmu festivālā".

Toreiz centāmies spēlēt modernu rietumu mūziku. Tas bija vienīgais veids, lai apliecinātu sevi kā pasaules cilvēku. Atceros - kāda bija angļu valoda! To tik labi nezinājām, kā mūsdienu jaunieši. Darījām tā - klausījāmies maģī dziesmu, latviešu burtiem sarakstījām vārdus, kas skan. Brīžiem nesapratām, ko dziedam, bet tas nevienam nebija svarīgi. Galvenais - forma un mūzika, jo tāpat neviens angļu valodu toreiz nesaprata. Tagad tā vairs neviens nedara, toreiz - varēja.

Kad sākāt komponēt?

- Kad studēju Universitātē. Tad piecus gadus nodzīvoju pa Anglikāņu baznīcu, kas toreiz bija Politehniskā institūta studentu klubs, spēlēju studentu kluba ansamblī, braukājām pa politiskās dziesmas festivāliem visā plašajā Krievzemē. Tajos izpildījām latviešu tautas dziesmas roka apdarē - tā bija mūsu "politika". Tad sāku rakstīt pirmās dziesmas - jutu, ka no manis kaut kas nāk laukā.

Pats savas dziesmas nedziedāju - toreiz mums ansamblī bija solisti. Kad pārcēlos uz Bausku, ilgāku laiku muzicēju kopā ar tolaiku grupas "Dālderi" māksliniekiem. Tapa manu dziesmu pirmie ieraksti, arī televīzijā.

Kā muzicējāt pēc "Dālderu" izjukšanas?

- Man vienmēr kāds sastāvs ir bijis, bet pēc tam, kad man palika ap 30, šie sastāvi pārvērtās par komercsastāviem. Proti, - es sāku spēlēt mūziku naudai. Es to joprojām daru, jo man patīk, - ballītes ir laba atslodze no mana darba, otrs, nauda ģimenei ir jāpelna, un skolā to nemaz tik daudz nemaksā.

Tāpēc, ka ikdienā spēlēju ballīšu mūziku, man ir vajadzīgi koncerti, lai es pārliecinātu, ka īstenībā kā mūziķis esmu pavisam savādāks. To var dzirdēt arī vai nu pie manis mājās, kad es spēlēju klavieres, vai citreiz neformālā vidē, vai nu autorkoncertā. Vēl - "Bildēs", kur septiņas reizes esmu piedalījies.

Ballītēs ir interesanti - jāmēģina atrast savu rozīnīti. Paspēlēju arī savas dziesmas, uzspēlēju nedaudz pasaules roka klasikas. Bet tā, protams, vairāk ir rupjmaize...

Koncertā es varētu uzaicināt tikai savus draugus profesionālus mūziķus, bet tad tas daudz ko zaudēs. Es gribu, lai visi kopā to darām, kopā ar jauniešu ansambli. Piekto gadu strādāju ar bērnu popgrupu "Knifs". Pēdējā laikā gan aizvien mazāk. Man vispār ir grūti ar mūziku nodarboties regulāri - vadīt mēģinājumus reizi nedēļā. Man mūzika ir mīļākā, un es nekad to neesmu ielicis sievas statusā, tāpēc attiecības ar to ir savādākas...

Izjūtu lielu pretestību, dzirdot vārdu savienojumu "nodarboties ar mūziku"... Ko, šādi sakot, domājāt?

- Tā ir muzicēšana... Ballīšu spēlēšana ir muzicēšana, bet savā veidā tā ir tikai spēlēšana. Tu reizēm sevi ieslēdz magnetofona režīmā - spēlē automātiski, dziedi automātiski, domā par ko citu, jo tu jau to dziedi... Ir dziesmas, kuras esmu dziedājis varbūt pat 500 reižu. "Liepas satumst..." 30 gadus tiek dziedāts, un joprojām tā ir "ejoša" dziesma, klasika. Vai katru reizi es radoši muzicēju, kad dziedu šo dziesmu? Baidos, ka to nespēju.

Daudz kas atkarīgs no atmosfēras - kur, kam, cikos dziedu. Es dalu mūziku un ļoti reti klausos radio mūziku - cenšos nepiesārņot sevi ar nejaušu mūziku, jo bieži vien tā mani neapmierina.

Kādu mūziku klausāties?

- Ļoti dažādu - kā kuro reizi. Mīļākais mūziķis man ir Stings, kaut gan, kopš koncertu dzirdēju dzīvajā veidā, klausos daudz mazāk - laikam kaut kas man piepildījās.

Patīk blūza mūzika, vokālais džezs, labprāt klausos kora mūziku, bet tai gan vislabāk skanēt dzīvajā, jo vīru koru auru pārnest uz kaseti..., tad ir jābūt ārkārtīgi profesionālam ieskaņojumam - tādam kā Gidons Krēmers, kad to, spēlējot vijoli, rāda pa televizoru. Viņš fascinē.

Vēl klausos etnisko mūziku. Indiāņu, reizēm, kad uznāk, paklausos pakistāniešu, musulmaņu dziedājumus. Tā ka - ļoti dažādu mūziku. Es cenšos paplašināt savus apvāršņus, jo katrs mūzikas stils ienes ko jaunu. Un etniskā mūzika ir tik ļoti dažāda -jauna pasaule. Mēs pazīstam latviešu etnisko mūziku, un to var izpildīt daudzveidīgi - "Jauns mēness", latgaliešu stilā... Milzīga pasaule. Un katrai tautai ir šāda pasaule! Es cenšos ieklausīties.

Vide, kurā skan mūzika, ir svarīga?

- Ārkārtīgi svarīga. Vienu un to pašu dziesmu var izpildīt vienādi labi, bet noteiktos apstākļos citi to klausīsies un būs sajūsmā, un citos apstākļos tanī brīdī cilvēkiem tā dziesma nav vajadzīga.

Es cenšos neuzbāzties ar mūziku, galvenokārt - ar savu mūziku. Dziesmas - tas ir ļoti personiski, tie ir mani bērni. Es nevaru pret tiem būt vienaldzīgs. Ja manas dziesmas dzied, es priecājos, arī - ja tās izmanto deju kolektīvi, - labi, bet vazāt bez jēgas es negribu.