Radot meklē dzīves atbildes

Viņa apgalvo, ka sākumā esot rakstījusi esejas - pārspriedumus par dzīvi. Aktīvi dzejot sākusi pirms astoņiem gadiem, bet tagad no šīs nepieciešamības vairs ne var, ne arī grib atbrīvoties. Iepazīstieties - Saldus mākslas skolas skolotāja GUNTA KRAULERE.

Mēs kopīgi braucām ceļojumā uz Norvēģiju. Fjordu zemē Gunta ik rītu cēlās pulksten piecos un kāpa tuvākajā kalnā, lai no tā virsotnes vērotu saullēktu. Bet vakaros kāpa jūsmot par saules rietu. Teju divdesmit izfotografētajās filmiņās lielāko vietu atvēlēja Norvēģijas debesīm. Bet, kad pārguruši pēc četru, piecu stundu gājiena nošļūcām no kalna, Gunta priecīga vilka no somas ārā mazus saplūktus ziediņus, ko sameklējusi ceļā. Arī - akmeņus, tādu Latvijā noteikti neesot.

Vēl filmiņu desmiti viņai ar iemūžinātu Mērsraga jūrmalu, jo bez ūdens nespēj dzīvot, bez ūdens slāpst dvēsele. Gunta ir savdabīgs un daudzpusīgs cilvēks. Raksta dzeju, domu uzplaiksnījumus, kurus vienu pēc otra varētu mīļiem cilvēkiem veltīt apsveikuma kartiņā vai ierakstīt savā dienasgrāmatā - uzmundrinājumam. Dzejoļi datorrakstā sakārtoti lielā mapē un nosaukti par romānu dzejā. Vēl esot eseju krājums un arī cerība, ka tas viss reiz iznāks iespiestā veidā.

Sabiedrībā Guntu viegli pamanīt - smieklu un dzidrās balss dēļ. Interesanta ir viņas māja - uz divām sekcijas durvīm saliktas mājasmātes apgleznotas zīda šalles, un ik uz soļa ir nolikta klade un pildspalva. Ja nu prātā iešaujas laba doma, tā jāpieraksta, citādi aizspurgs. Domāt Guntai patīk. Mani sagaidot, viņa sacīja: "Ir bijušas raženas dienas - izkristalizējusies viena otra laba doma."

Dzeja un asaras

"Man vajadzēja pusmēnesi, lai izdomātu, kas dzeja īsti ir. Ja es teiktu, ka tā ir dvēsele redzamā veidā, tad būtu par maz. Jo patiesībā ir vairāk. Varbūt - es nesaprotamo dzejā cenšos pasniegt saprotami...

Tagad cilvēkus mēdz salīdzināt ar datoriem. Ārēji - kastīte, kuru var izmantot dažādi, bet reti kuru interesē, kas datorā ir iekšā. Šī dzīves neredzamā daļa patiesībā ir galvenā - datoram un cilvēkam. Daudzas funkcijas abiem līdzīgas, bet pamēģini no datora izspiest asaras! Dzeju un asaras rada smadzenes. Asaras ir momentāna reakcija, dzeja - tie ir kristāliņi, kas nav izraudāti, bet kaut kur iekšā aizķērušies, veidojušies, meklējuši savu formu, visbeidzot iznākuši dienasgaismā domas veidā."

Atbildes nemiers

"Mēs katrs esam mācīts vērtēt to, kas ir radīts, bet patiesībā - nav tik svarīga vērtēšana, kā atrast sev atbildi uz jautājumu, kas interesē. Ir jautājumi, kuri varbūt mocījuši gadiem, un tu nesaproti, kāpēc. Es nevaru likties mierā, ja kaut kas nav skaidrs. Viss ir "jāizurbj" un jāizdomā, jānoskaidro, lai varētu dzīvot tālāk.

Patiesībā esmu laimīgs cilvēks - jo esmu iekritusi tanī lomā dzīvē, ko patiešām esmu gribējusi spēlēt. Domāju, man tas izdevies - ar ļoti lielu neatlaidīgu darbu. Esmu māksliniece, skolotāja un esmu māte saviem bērniem - tas man patiešām ir nozīmīgi. Bet tas arī visu laiku prasa atbildes.

Nesen ar meitām man bija interesanta diskusija - kā justies laimīgam? Vai šī izjūta atkarīga no paša prasmes vai no tā, kas notiek apkārt? Lielā meita teica - no paša, bet mazajai šķita saprotami, ka viss atkarīgs no tā, kur tu esi un kādi cilvēki ir kopā ar tevi. Laimīgs vari justies tad, ja esi kopā ar īstajiem cilvēkiem. Nu redz, domāju, cik vienkārši. Man līdz šai domai bija jāiet ļoti ilgi... Ne tikai sievietei, ikvienam ir jābūt laimīgam. Ja pats neesi laimīgs, arī otru nespēj tādu darīt. Ja būsi sakārtojis vidi ap sevi, tas vēl neglābj, ja tev dvēsele nav kārtībā."

Prieks un skumjas

"Es nespēju saprast tos cilvēkus, kas taisa pretīgu un neglītu mākslu, - viņi grib pateikt to, kas sasāpējis. Es to negribētu citiem pat rādīt. Man ir depresijā tapuši darbi, tos esmu noglabājusi pagaldē.

Bet, no otras puses, - arī skumjas var būt skaistas. Dzejā nez vai es kādam nodarīšu pāri, ja savas asaras skaisti aprakstīšu. Dzīvē viss ir nepieciešams - gan baltais, gan melnais. Ja tu nekad neesi juties nelaimīgs, tu nespēj izjust, kā ir būt laimīgam. Ja šo starpību nezini, tad var likties, ka dzīve rit pa vienu līniju...

Mēs dzīvojam reālu dzīvi, ar cilvēkiem vairāk ir lietišķu kontaktu. Bet tas, kā tu jūties, nevienu neinteresē. Tāpēc izjūtas mēģinu uzlikt uz papīra. Domas un vērtējumi ir kaut kur jānoliek, lai ikdienā nestaigā līdzi."

Pieņēmumi un asociācijas

"Es tikko atklāju, ka attiecības starp cilvēkiem var ģeniāli vienkārši raksturot ar fizisku lietu palīdzību, - tās ir kā galds. Kā pie šī galda mēs nākam - kā ņēmēji vai kā devēji? Cik interesanti mums ir iegūt, cik daudz gribam dot? Ja mēs nākam viens pie otra, pie galda, svinēt svētkus, tad ir pavisam cita situācija, nekā, kad esam atnākuši pie tikpat skaisti saklāta galda uz degustāciju. Atnākuši vēsi, lai kritizētu, novērtētu.

Bet laulība, domāju, ir kā akciju sabiedrība. Ar cik vērtīgām akcijām tajā iestājas īpašnieki - tas nosaka, vai uzņēmums ir plaukstošs vai nolemts iznīcībai. Vai akcionāri, kas uzņemas atbildību, vai ir tādi, kas spēlē bērna lomu, - atnāk kaut ko paņemt un bezatbildīgi paspēlēties?

Kad caur šiem pieņēmumiem paskatos uz dzīvi, viss kļūst skaidrs, arī pašai sava dzīve ir saprotamāka."

***

Darīt prieku un darīt mīlestību. Dāvāt prieku un dāvināt mīlestību. Izrādīt prieku un parādīt mīlestību. Gūt prieku un saņemt mīlestību. Šeit nav ciešamās kārtas. Ir tikai darāmā. Bet mēs visi nez kāpēc ciešam. Mēs ciešam un paciešam, un pieciešam. Dzīve mums ir vienas vienīgas mokas. Tā ir viena vienīga pacietības pārbaude. Pasaulei kāds ir nozadzis laiku, un līdz ar to ir pazudis arī prieks dzīvot. Vēderu piepildīt kaut kā izdodas, bet ko darīt ar tukšu sirdi?