Lutriņu teātrinieki atzīmē jubileju

Lutriņnieki izdomāja gudri - savā 5 gadu jubilejā varētu ne tikai dāvināt skatītājiem, bet arī saņemt dāvanas...

Uz pirmizrādi, Dž. Gluatomas "Ģimenes svinības", ielūdza ciemiņus - gan pagasta ļaudis, gan citus rajona teātra kolektīvus un draugus.

Režisore Maija Kampenusa ar kolektīvu strādājusi tikai pirmo sezonu un izvēlējusies iestudēt viencēlienu. Tajā smieklīgi nopietna tēma - kamēr mūsu tuvinieki dzīvi, aizņemtībā nav laika viņus apciemot. Ja nu vienīgi - lai pēdējoreiz atvadītos... Ko atliek izdomāt, lai sirmā tēva 80. dzimšanas dienā ciemos sagaidītu brāļus un māsas? Izsludināt dzīvā večuka bēres! Skatuves notikumi zālē sēdošajiem lika gan smiet, gan padomāt - vai tas mazdrusciņ nav arī par mani?

Izrādē galvenajā lomā - Ausma Briede, kas attēloja ar tēvu kopā dzīvojošu māsu Margaretu. Dzīvespriecīgā un naivi labestīgā tēva lomā - Alfrēds Pelīte.

Pēc pirmizrādes Lutriņu aktieri, kā jubilāriem pienākas, tika nosēdināti goda vietās un uzklausīja laba vēlējumus, saņēma dāvanas. Viņiem gan dziedāja, gan dejoja, gan deklamēja. Bet pēc divām oficiālajām daļām sākās ballīte, kas beidzās, gaismai iestājoties.

Var jau būt, ka kāds teātra kritiķis, ja vien būtu sēdējis 13. rindas 13. krēslā, analizējot gan izrādi, gan teatrālos apsveikumus, sacītu, ka ne viss redzētais bija pārākajā kvalitātē. Bet... tādi nu reiz ir cilvēki, kas par spīti lauku bezperspektīvajai situācijai un nabadzībai kāpj uz skatuves, dzied un smej, apliecina sevi, atver sirdi un cenšas radīt prieku. Un, kad atnāk prieks, tad aizmirstas rūpes. Ko citu vēl var paģērēt no pašdarbniekiem?

"Teātris prasa ļoti daudz - visu, ko domā, ko jūti. Un nav nemaz tik viegli iejusties cita lomā," - pēc pirmizrādes sacīja A. Briede. Viņa vairākus gadus pirms Maijas Kampenusas bija Lutriņu dramatiskā kolektīva režisore. "Ziemā ir ļoti jauki, ka tumšos vakarus var pavadīt mēģinājumos starp ļaudīm, bet pavasarī tas ir sarežģīti. Man pašai ir lauku saimniecība, jāpadara darbi... Tomēr ir patīkami būt savā kolektīvā. Tas neizdotos, ja mājinieki neatbalstītu un nesaprastu. Dzīvesdraugs arī spēlē teātri, bet vīramāte - viņa pat atgādina, lai tikai neaizmirstam par mēģinājumiem. Savam kolektīvam novēlu arī turpmāk būt tādam, kāds tas ir tagad, - jautram. Atrast jaunas idejas, saprast vienam otru, arī - režisori, jo mums katram ir savs raksturiņš... Vēlu dažreiz sevi vairāk atdot teātrim un atteikties no citiem vilinājumiem."