"Jūs, mūsu dziesmu draugus, "Saldava" sveicina" (D. Reiters)

Saldus rajona skolotāju koris "Saldava" šopavasar svin savas pastāvēšanas 30. jubileju.

DZIDRA AUSEKLE (dzied 29 gadus):

"Man laimējies, ka, sākot jau no skolas gadiem, līdz pat šim laikam bijusi iespēja dziedāt korī.

1972. gadā biju ieinteresēta (tolaik strādāju rajona izglītības nodaļā), lai arī mūsu rajonā turpinātos republikā aizsāktā tradīcija skolotāju koru dibināšanā. Kopš 1973. gada manas koristes gaitas nesaraujami saistītas ar kori "Saldava". Ilgus gadus biju kora hroniste, arī kora vecākā.

Kas bijis šis īpašais pievilkšanas spēks, ka nekad nav gribējies no šī kora šķirties? Pirmkārt jau dziesmu gars, mēģinājumu vakari, koncerti, kas ikdienas noslogotajā darba ritmā ienesa pilnīgi jaunas izjūtas. Un draudzīgais kopības gars kolektīvā, kurā varēju justies kā starp savējiem. Mūsu kora devīze varētu būt Valdas Moras vārdi - "Ja nevari ar naudu šķiesties, ar prieku šķiesties vari drošs".

Arī mūsu kora ilggadējā maestro Daumanta Reitera dvēseles gaišums, optimisms, humora izjūta. Interesantās, ar dažādiem talantiem apveltītās koristu personības papildināja šo vienreizības izjūtu. Skolotāja Milda Ķempele par kori bija uzrakstījusi veselu dziesmu kladi. Bet mūsu Eida (Eduarda Oliņa) neizsmeļamais humors ļāva vieglāk tikt pāri grūtiem brīžiem.

Mums koris ir mīļš. Dažreiz gan gribētos, lai mēs būtu ne tikai guvēji, bet vēl pašaizliedzīgāki devēji.

Dzīvā atmiņā ir katri Dziesmu svētki, skolotāju koru salidojumi ar lietu un bez lietus, ar gulētām un negulētām naktīm. Neizsakāma varenības, plašuma izjūta, iznākot uz Lielās estrādes tūkstošbalsīgo dziedātāju vidū. Un brīnums, tu nejūties kā izkusis šajā masā, bet kā dzīvs auds organismā, kā dzīpariņš, kas palīdz veidot krāšņo skaņu krāsu varavīksni.

Atbildīgie brīži koru skatēs, kad no satraukuma skudriņas skrien pa muguru, liekas, pat balss pazudusi, stājoties žūrijas komisijas priekšā, Dziesmu svētku kordiriģentu personības starojums, dziesmotās revolūcijas radītais patriotiskais saviļņojums... Par visu to varētu rakstīt poēmas, esejas, simfonijas.

Atceros 1. Skolotāju koru salidojumu 1974. gadā Saldū, Kalnsētas parkā. Mums, koristēm, pirmoreiz mugurā tikko uzšūtās rudzupuķu zilās kleitas, ko rotā šalles ar skanīgiem piekariņiem. Vīriem - svinīgi, melni uzvalki. Un koncerta vidū sāk gāzt lietus - kā ar spaiņiem. Rūdījums iegūts.

Šodien arvien vairāk kā brīnumā noraugos mūsu kora diriģentu darbā mēģinājumos, koncertos. Kā, viņu sirds un roku vadīta, nošu rakstā ietvertā dziesma kļūst dzīva, reāla kļūst dziesmas dvēselīte, tās tēls. Cik daudz radošas enerģijas, mākslinieciskas fantāzijas, dzīves pieredzes, iejūtības, līdzsvarotības, pacietības utt. tas prasa, lai paņemtu koristu savā varā, uzturētu viņā dziedātprieku, liekot kādu frāzi atkārtot vēl, vēl, vēlreiz. Viņam jābūt arī vienvaldniekam, prasīgam, stingram mērķa sasniegšanā. Jā, var piekrist kādreiz dzirdētam atzinumam: "Kora dziedāšana - milzīga pacietības un radoša darba tikuma skola"."

EGONS SNIPKE (dzied 3 gadus):

"Koris manī skan visu manu dzīvi, jo pēc profesijas taču esmu kordiriģents - skolotājs. Kaut gan mūzikas draugi mani zina kā pūtēju orķestra diriģentu. Orķestra mūza mani aizrāva savā virpulī vairāk nekā 40 gadus.

Tā nu sanāca, ka pašā darba mūža nogalē mans skolotājs diriģents Kārlis Kreicbergs mani pierunāja uzdziedāt. Bet, ja atklāti, - nemaz nenožēloju, jo kora dziesma man dod īpašu relaksāciju. Sevišķi tādās reizēs, kad dzirdu, ka veidojas saskanīga harmonija.

Man patīk šie sirsnīgie, mūziku mīlošie cilvēki, kuri ziedo savu brīvo laiku dziesmai "Saldavā". Bez tam man kā mūziķim profesionālim ir gandarījums, ka varu būt noderīgs korim, kam vārds "Saldava". Korī dziedu kopā ar savu sievu Sandru, arī kordiriģenti.

Manā mūziķa dzīvē ir ļoti daudz spilgtu Dziesmu svētku - gan skolēnu, gan pieaugušo. Katri svētki skaisti ar savu auru, jo skan taču mūzika un dziesma. Tas ir augstākais muzikālais mūsu tautas gara lidojums.

Katra muzikāla kolektīva ikdiena, kad ir jāveic melnais darbs mēģinājumos, varbūt ir apnicīga. Taču galarezultāts dod gandarījumu.

Man patīk, ka es, vīrietis "labākajos gados", sava kora dāmas varu uzlūkot kā meitenes. Cik forši, kad, uzposušās, ar smaidu un sārtiem vaigiem no dziesmotā satraukuma, viņas atnāk uz svētkiem! Mums, nedaudzajiem kungiem, nākas vien būt džentlmeņiem.

Lai skan dziesma! Lai mums visiem daudz mūzikā piepildītu mirkļu, dziedot "Saldavā"!"

MARGA GRĪNBERGA (30 gadus):

"Uz kori mani uzaicināja draudzene Aija - skolotāja. Ne brīdi nešaubījos, ka drīkstu ierasties uz skolotāju kora mēģinājumu, jo tobrīd strādāju arī Saldus vakara vidusskolā, bez tam man vienmēr patikušas jauktā kora dziesmas, sevišķi - klasika.

Jau pirmajos mēģinājumos mani fascinēja diriģenta Daumanta Reitera starojošā personība, aizrautība, raitais darbs mēģinājumos. Esmu pateicīga diriģentam par korī kopā pavadītajiem gadiem. Koris šī diriģenta vadībā itin drīz kļuva par stabilu māksliniecisku vērtību.

"Saldavā" satikās daudz jauku, interesantu cilvēku. Gadu gaitā esam kļuvuši kā viens. Šobrīd gan esam tikai deviņi, kas korī ir no paša sākuma, bet prieks, ka trīs no tiem ir "manā tuvumā", - pa labi no manis - Dzintra Done, pa kreisi - Aija Bušmane, bet vīru rindās - stabilais bass Jānis Platkājs. Par savējo saucu katru "Saldavas" dziedātāju, kam kora dziesma kļuvusi par dzīves nepieciešamību.

Gadu ritumā virknējas tik daudz spilgtu notikumu. Par kuru tad? Koncerts? Nu, protams, pats pirmais - Saldū 1972. gada maijā, kad pirmo reizi koncertējām skolēnu namā. Jā, neaizmirstams ne tikai koncerts, bet arī zāles sakopšana tam, - mēs, daži saldavieši, mazgājām zāles palodzes, podestus, grīdu un pat sienas...

Īpaši mani saviļņoja Tautas manifestācija Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī. Tie ir tautas apziņas svētki, virsotne, kurā otrreiz savas dzīves laikā vairs nenokļūstu.

Nevaru neminēt arī Latgales dziesmu svētkus 1990. gada 26., 27. maijā. Tur tiešām bija visa Latvija! Nekur citur neesmu tā izjutusi dziesmas vārdus "ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu." Nevar aizmirst brīdi, kad kopkoris pagriezās ar muguru pret publiku, un tālumā atskanēja tanku dārdi. Likās, ka tieši mēs pirms 50 gadiem esam dzirdējuši šo padomju tanku dunoņu 1940. gadā un dziedājuši trīs reizes "Dievs, svētī Latviju!"... Un atpakaļceļš uz mājām likās tik īss un piepildīts - ar dziesmām gar mēnesgaismā vizuļojošo Daugavu.

Atmiņā mūsu skaistās, saturīgās, dzīvespriecīgās ekskursijas. Latvija krustu šķērsu izbraukāta, mūsu ceļi aizvijušies uz Karpatiem, Igauniju, Lietuvu, Karēliju, Zviedriju, Dāniju.

Man mūžs kopā ar "Saldavu" ir kā sudraba nots."

ZIEDONIS LUIKA (15 gadus):

"Korī "Saldava" sāku dziedāt 1987. gadā, draugu un paziņu pamudināts. Ar dziesmu draugos esmu visu mūžu. Tās emocijas, ko gūstu pēc labi nodziedātas dziesmas, nav vārdos izsakāmas. Dziedāju gan Sibīrijā, gan Kazahstanā, kad dzīves apstākļi bija tuvu izmisumam. Paldies arī dziesmai, ka izturēju.

Katram koncertam gatavojos ar lielu atdevi, jo nedrīkst pievilt mūsu diriģentus, viņi savu māku dod mums, dziedātājiem. Tikai jāprot to saņemt (jānāk uz mēģinājumiem).

Atminos mūsu kora braucienu uz Zviedriju, kad mēģinājums notika uz prāmja. Sākumā klausītāju nebija, bet vēlāk sanāca daudzi jo daudzi - ar fotoaparātiem un videokamerām. Tas nozīmē, ka mūsu dziedāšanu varēja un var klausīties.

Lai pietiek spēka un izturības mūsu diriģentiem, ar mums strādājot. Maniem mīļajiem un labajiem kora kolēģiem novēlu veselību un veiksmi. Un atcerieties - dziesma nekad nepievils. Priecīgus mūsu svētkus!"

OLITA MEĻĶERTE (5 gadus):

"Korī dziedu tikai piekto gadu, taču izjūta ir tāda, ka dziedu daudz ilgāk. "Saldavā" mani "ievilināja" kolēģi. Pēc grūtās darba dienas gribējās nokļūt citā vidē, dziedāt. Ātri iejutos kolektīvā, jo tajā valda sirsnīga un labestīga gaisotne.

Spilgtā atmiņā palikuši mani pirmie dziesmu svētki 1998. gada vasarā. Korī ir tradīcija pārbaudīt un iesvētīt "jauniņos". Manas iesvētības bija Rīgā, šo Dziesmu svētku laikā, tad arī saņēmu sertifikātu un kļuvu par pilntiesīgu kora locekli.

Katrs koncerts, Dziesmu svētki, pasākums saistās ar kaut ko īpašu, neaizmirstamu. Skolotāju kora salidojums Gulbenē - ar brīnišķīgo laiku, burvīgajām Vecpiebalgas ūdensrozēm, dziesmas "Stāmerienes mežs" mācīšanos "uz ātru roku" autobusā.

Neaizmirstams un garīgi attīrošs ir laiks, kad apgūstam Ziemassvētku dziesmas. Ar nepacietību gaidu katru mēģinājumu, kaut darba pilnas rokas. Koncerti - tas ir brīnišķīgi.

Vienmēr apbrīnoju savus kordiriģentus par viņu entuziasmu, neatlaidību, pacietību un prasmi iemācīt mums."

JĀNIS PLATKĀJS (30 gadus):

"Šī ir svētku diena visiem mūsu kora dalībniekiem, bet sevišķi - tiem deviņiem, kuri dziedāja un turpina dziedāt visus šos garos gadus. Pie kora dibināšanas šūpuļa stāvēja un ilgus gadus mūsu vidū bija Lilija Valtere, Lidija Andersone, Ausma Kalniņa, Arnolds Kunkulis, Eduards Oliņš. Arī viņiem šie ir skaistākie gadi dzīvē, viņi ir klausītāju vidū, kad koncertējam, un atbalsta mūs visur un vienmēr.

Dziesmas mīlestība man nāk līdzi no skolas gadiem. Kad 1972. gadā organizēja rajona skolotāju kori, es, savas dzīvesbiedres - skolotājas - pamudināts, sāku te korista gaitas. Ar laiku iepatikās lieliskais kolektīvs un brīnišķīgais cilvēks, kora mākslinieciskais vadītājs, diriģents Daumants Reiters. Viņš bija mūsu kora dvēsele, ar viņa vārdu saistās daudz skaistu brīžu, koncertu un notikumu.

Man patīk gaisotne, cilvēciskās attiecības mūsu korī, lielā dziedātgriba. Ar panākumiem mūs jau trešo sezonu vada maestro Kārlis Kreicbergs. Viņam palīdz Sandra Snipke un Rolands Kleinbergs. Viņi dara visu, lai mēs dziedātu arvien labāk. Nesenā koru skate pierādīja, ka pūles nav bijušas veltas.

No aizvadītajiem Dziesmu svētkiem vislabākās atmiņas man ir no 22. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1990. gada vasarā, patika arī Rīgas 800-gadei veltītie Dziesmu svētki. Neaizmirstami ir visi 9 skolotāju koru salidojumi.

Priecājos, ka koris papildinās ar jauniem dziedātājiem. Pēdējos gados uz kori atnākuši talantīgi dziedātāji Sandra un Egons Snipkes, Juris Lagūns un citi.

Aktīva un bagāta ir kora iekšējā dzīve. Atzīmējam nozīmīgas dzīves jubilejas, esam kopā gan priekos, gan bēdās. Patīkami, ka tevi atceras arī grūtos brīžos. Šogad man iznāca ilgāku laiku ārstēties slimnīcā Rīgā, un mani dziesmu draugi sveica mani Pūpolsvētkos, Lieldienās, vēlēja man drīzāk atveseļoties un gaidīja mājās. Es savukārt domās biju ar viņiem."

VALIJA PILJANOVSKA (22 gadus):

"Uz kori "Saldava" mani aizveda Astrīda Kalniņa, kas toreiz vadīja ansambli, kurā dziedāju. Dziesma ir tā, kas dzīvē sniedz relaksāciju.

Visam mūžam skaistākie man paliks Atmodas pirmie Dziesmu svētki. Dziedājām un gājienā gājām ar asarām acīs.

Atmiņā arī daudzi skolotāju koru salidojumi, sevišķi mani pirmie - 1981. gadā Dobelē. Bet pēdējais salidojums Gulbenē man vienmēr asociēsies ar ūdensrozēm. Arī Alūksne ir neaizmirstama ar svētkiem pilsdrupās un skaistajām teikām, ko uzzinājām.

Rīgas 800-gade - tas pats par sevi! Skudriņas skrēja pa muguru koncertā, mēnesgaismā romantiskās dziesmas par Rīgu dziedot un gaismās caur ūdens strūklakām raugoties.

Jūtos ļoti labi šajā kolektīvā, sevišķi pēdējos gados, kad mūsu diriģents ir cilvēks, kuru pazīstu jau no pamatskolas gadiem Gaiķos. Kārlis Kreicbergs ir ļoti prasīgs un tāpēc daudz mums iemāca. Ar savu enerģiju viņš rāda mums priekšzīmi, pat sit pāri daudz jaunākus cilvēkus. Viņš labi prot mūs uzmundrināt paguruma brīžos - kaut vai, nolasot kādu anekdoti. Man patīk, ka viņš visos gadījumos, arī sadzīviskos, ir kopā ar mums, gādā par mums, nekautrējas mūsu bariņā arī kādu tostu pacelt.

Interesanta ir kora sadzīve. Mums ir laimējies, ka kora prezidentes - gan Ilze Vītoliņa, gan tagad Ina Behmane - bijuši savā vietā īstie cilvēki. Ļoti vērtīgi, ka, pateicoties Dzidrai Auseklei, ir vienmēr sakārtota un saglabāta kora vēsture."

ROLANDS KLEINBERGS (22 gadus):

"1979. gadā nodibināju sieviešu kori "Draudzība". Andrejs Reinfelds, kas tolaik strādāja kolhozā "Draudzība" un dziedāja korī "Saldava", teica: diriģentam jānāk dziedāt korī. Viņš arī atveda mani uz "Saldavu", iepazīstināja. Daumants teica: man palīgu vajag. Tā sāku.

Spilgtākie Dziesmu svētki man ir 1973. gada Dziesmu svētku simtgadei veltītie, kad "Saldavu" vēl nepazinu. Biju students. Bet uzskatu, ka katri Dziesmu svētki ir kaut kas vienreizējs. Sevišķi atmiņā pirmie neatkarības Dziesmu svētki un, protams, Rīgai veltītie aizvadītajā vasarā.

Neaizmirstami ir braucieni uz Zviedriju un Dāniju, sevišķi - brīži, kad man bija iespēja kori diriģēt baznīcās.

Kurš gan neatceras skolotāju koru salidojumu Alūksnē! Tur estrādei apkārt bija tāda kā upe. Satiku savu kursabiedreni, un abi braukājām ar ūdensvelosipēdu. Koristi mēģinājuma laikā to, protams, bija ievērojuši un pēc tam tincināja: kas tā tāda? Es teicu: māsīca. Eidis savā skaļajā balsī zīmīgi nosmējās: mums te divas klases (dzīvojām skolā) ar tādām māsīcām. No tā laika visas meitenes korī saucām par māsīcām, bet Milda Ķempele uzrakstīja pat dzejoli par šo braucienu pa upi.

Korī Eidis vienmēr visādus jokus taisīja. Dziedot tēloja gailīti, bet reiz vienai dziedātājai, no Dziesmu svētkiem mājās braucot, ielika čemodānā ķieģeli. Viņa stiepa un brīnījās: kā tik smags!"

Kādi kolektīvam bijuši šie gadi? Lai runā paši koristi!

Kāpēc dziedi tieši korī "Saldava"?

Tavi spilgtākie Dziesmu svētki, koncerti. Kāpēc?

Jaukākie notikumi kora sadzīvē.