Deju skolotāji māca beļģiem latviešu tautas dejas

Rajona deju kolektīvu virsvadītāja, horeogrāfe SANTA LAURINOVIČA kopā ar 14 savām kolēģēm no 25. oktobra līdz 5. novembrim bija Beļģijā, lai iepazītos ar turienes tautisko deju tradīcijām un mācītu beļģiem latviešu tautas dejas. Santa stāsta:

"To organizēja Beļģijas kultūras ministrija kā deju skolotāju un horeogrāfu apmaiņas braucienu, jo aprīlī beļģu dejotāji viesojās Rīgā. Mēs savu programmu - 12 latviešu etnogrāfiskās dejas - dejojām un mācījām Ģentē, Evergemā, Dendermondē, Antverpenē, Mihelinā (Mechelen), Līrā, Brigē (Brugge), Kortrikā (Kortrijk), Herebekā (Harebbeke), bet Briselē bijām tikai ekskursijā.

Pirms brauciena rūpīgi gatavojāmies, iestudējot šo programmu. Mums bija līdzi arī videokasetes ar deju ierakstiem, kuras uzdāvinājām beļģu kolēģiem. Es uz Beļģiju aizvedu diezgan daudz videomateriālu par mūsu rajona deju kolektīviem.

Esmu apmierināta - nodibināti jauni kontakti, kas, cerams, nākotnē vainagosies ar dejotāju apmaiņas koncertiem. Beļģijā nav horeogrāfijas augstskolas. Etnogrāfisko deju kolektīvus vada pieredzējušākie dejotāji. Tautisko deju cienītāji pulcējas savos klubiņos, iedzer alu, parunājas un padejo. Šajos klubos dejo gan vecāki, gan jaunieši un arī bērni. Bet ir arī nopietnāki kolektīvi, kam notiek regulāri mēģinājumi, ir plaša koncertdarbība. Taču tādu nav daudz.

Salīdzinājumā ar mums, Beļģijas tautisko deju kolektīvu līmenis nav tik augsts. Visā valstī ir tikai 30 - 40 etnogrāfisko kopu. Apskaužami, ka beļģiem ir profesionāli folkloras ansambļu muzikanti, kuru savukārt maz mūsu deju kolektīviem.

Beļģija ir skaista un sakārtota valsts - mazāka par Latviju, tās cilvēki ir ļoti sirsnīgi un atsaucīgi. Mums par pārsteigumu visur tikām sagaidīti gandrīz kā oficiāla valsts delegācija - ar pieņemšanām pie pilsētu vadības, ar lielu ieinteresētību par mūsu tautas dejām.

Beļģija daudz cietusi no iekarotājiem, pēdējie bijuši franči. Tur runā gan franču, gan flāmu valodā, lepojas ar savu nacionālo kultūru un uztraucas par tās nākotni.

Katrā vietā mūs uzņēma kāda deju grupa, bet tad, kad bija tikšanās un mūsu deju demonstrējumi, piedalījās arī dejotāji no tuvākās apkārtnes. Visur bija rūpīgi izplānota kultūras programma. Katrā mērijā notika mums veltīti vakari, mēs parakstījāmies viesu goda grāmatās. Dzīvojām speciāli izraudzītās cienījamās ģimenēs. Visur par mums rūpējās un centās ar kaut ko iepriecināt un pārsteigt. Bija pat sameklēta kāda meitene, kas skolēnu apmaiņas programmas ietvaros gadu bija pavadījusi Latvijā, Preiļos, un labi runāja latviski.

Antverpenē bijām uzaicināti pie Eiropiādes (Eiropas tautas mākslas olimpiāde) prezidenta Bruno Petera (Bruno Peeters). Šādos tautas mākslas festivālos, kas katrreiz notiek citā Eiropas pilsētā, arī Latvija vairākkārt piedalījusies. Tiek lemts par to, ka 2004. gadā to varētu sarīkot Latvijā. Bruno Peters šovasar bija piedalījies Rīgas 800 gadu jubilejas svētkos, par ko bija sajūsmināts.

Piedalījāmies arī Izegemas deju kolektīva 45 gadu jubilejā. Koncertā dejoja bērnu, jauniešu un vecākās paaudzes dejotāji. Vislabāk patika mazo dejotāju uzstāšanās. Koncerta scenārijs bija nacionāli vēsturisks - deju uzvedumā tika izsmieti franču karavīri, Napoleons. Noslēgumā vienu no viņiem "nogalināja".

Pēc šī brauciena es vēlreiz pārdomāju, cik svarīgi Latvijas lēmējinstitūcijām būtu gādāt par latviešu unikālās tautas mākslas un kultūras saglabāšanu, nepieļaut, lai par kultūras galveno sastāvdaļu kļūst dažādi šovi un Eiropas modes dejas, kas strauji ienāk arī Latvijā. Beļģijā notiek intensīva etnogrāfisko tradīciju restaurēšana. Savās deju programmās viņi gatavojas iekļaut arī mūsu iemācītās "Sudmaliņas", "Mugurdanci", "Tūdaliņ, tagadiņ", "Plaukstiņpolku", kas, starp citu, beļģiem ļoti patika. Mācījām arī rotaļdejas.

Salīdzinājumā ar mūsu dejām, beļģiem katra deja ir citāda, maz vienojošu elementu. Interesanta likās senā karogu deja, kuru izpilda sinhroni ar vairākiem karogiem. Deju rakstus izmanto tikai jaunrades dejās. Šādas jaunrades dejas redzējām vienā kolektīvā, kas man likās vislabākais no redzētajiem un kura vadītājs horeogrāfiju bija mācījies ārzemēs, pats veidojis savas dejas. Tautas tērpi beļģiem, īpaši - gados jaunākajiem, nav etnogrāfiski, ir diezgan vienkārši - bērniem katūna kleitiņas un aubītes, puišiem ap kaklu krāsaini lakatiņi, vestītes, bikšturi, cepurītes."