Gandarījums

UĢIS FELDMANIS, Saldus tehnikuma pasniedzējs, pilsētas domes deputāts:

- Gandarījumu izprotu kā gaišas, patīkamas jūtas, kas pārņem pēc katra labi paveikta darba vai pasākuma, kas izdevies, kā iecerēts.

Kad dārzā uzzied manas rozes, kad sāk sārtoties pirmās zemeņogas, jūtu sava darba rezultātus un mani pārņem prieks un labsajūta. Kad pļavās un laukos lasu zāļu tējas, kad veros plaukstošo bērzu zaļumā vai apbrīnoju kļavu lapu zeltu, esmu gandarīts un arī pateicīgs Liktenim, kas ļāvis dzīvot Latvijā, man vismīļākajā pasaules daļā.

Ir prieks vērot audzēkņus, kad pēc smaga un svētīga darba viņu sejās var redzēt gandarījumu par paveikto. Man kā skolotājam un audzinātājam nav lielāka gandarījuma par to, ka netieku aizmirsts, ka turpina rēķināties ar manām domām, ka joprojām tieku cienīts.

Esmu gadarīts, ka, būdams deputāts, varu palīdzēt cilvēkiem, varu novērst trūkumus un veicināt Saldus attīstību.

Esmu gadarīts, ka mani vecāki spējuši nodrošināt manai māsai, brālim un arī man labu izglītību, ka esam audzināti humānisma garā, kam vecāki paši ir piemērs.

Esmu gandarīts par savu ģimeni, sevišķi par sievu Līgu, kas augstu tur latviskās vērtības un lepojas, ka ir kurzemniece. Man ir prieks, ka daudzos dzīves jautājumos mūsu viedokļi sakrīt, ka mums ir vienots uzskats par Latvijas tagadni un nākotni, ka abi ar savu darbu cenšamies šos uzskatus īstenot.

Esmu gandarīts par saviem draugiem, kas palīdzējuši grūtībās un dalījušies ar mani prieka brīžos. Esmu gadarīts, ka joprojām ir cilvēki, kam nauda nav augstākā vērtība, kuriem gods, sirdsapziņa un pienākums nav tikai tukši jēdzieni.

Esmu gandarīts, ka man ir sava stāja, ka neesmu iedzīvojies "sakumpušā mugurā", ka man ir patstāvīgi uzskati un domas, ka esmu devis savu artavu Latvijas brīvības atgūšanā. Varu skatīties acīs saviem bērniem un mazbērniem, man nav jākaunas par gļēvulību un lišķību,

INĀRA ŠATE, ārste - kosmetoloģe:

- Gandarījums ir mana vismīļākā izjūta. Man ir trīs mīļas un tuvas izjūtas - laime, prieks un gandarījums. Laime un prieks var atnākt arī bez paša pūlēm - ar saules staru, ar dzeltenām puķēm otrdienas rītā. Bet gandarījums ir paša darbības rezultāts. Arī mana profesija ir tāda, kas vairāk vērsta uz gandarījumu.

Gandarījumam ir ļoti daudz kategoriju. Man ir tāds standarta teiciens: "Nu kas tā par dienu, kad nav ne morāla, ne materiāla gandarījuma?" Dažkārt es ar tādu kā apsēstību katru dienu vēlos kaut mazu gandarījumu. Jāsaka gan, ka ne vienmēr tā iznāk, tāpēc vēl jo vairāk ir vēlme un tiekšanās pēc tā - nodzīvot katru dienu tā, lai par to būtu gandarījums. Ja neiznāk nekas vairāk, tad vismaz citam kādu mazu prieku sagādāt, ar ko saistās mans darbs kosmētikā.

Viens no lielākajiem gandarījumiem man laikam tomēr saistās ar ārstes darbu. Izārstēt slimnieku arī ir gandarījums, taču vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka man izdevies pareizi uzstādīt diagnozi. Dažreiz - tikai no sarunas vien. Tas ir kā kompliments manai ārstes intuīcijai.

Gandarījums ir arī par to, ka izdevies izaudzināt labus bērnus. Īpašs gandarījums ir par vecāko dēlu. Viņš piedzima pirms laika, slimīgs, maziņš. Raizējos - nezin kā būs, kad viņš sāks iet skolā, vai varēs visam izsekot līdzi. Tagad dēls ir izcils matemātiķis.

Vēl par gandarījumu kā par globālāku lietu. Kaut gan šīs gandarījuma izjūtas valstiskā līmenī tieši neesmu ietekmējusi, es tomēr arī kādreiz piedalījos gan neatkarības kustībā, gan visās atmodas sākuma aktivitātēs. Un man ir patiess gandarījums, ka mums visiem kopīgiem spēkiem izdevās atjaunot savu neatkarīgo valsti, kurā, ja ne mums pašiem, tad mūsu bērniem noteikti būs labāk.

Pierakstīja Silva Kleinberga