Kad trauksmes par daudz...

Sestdiena, 24. nov., 2001 Guna Čače, psihoterapeite, Druvas doktorāts

Arvien biežāk psihoterapijas praksē nākas sastapties ar klientiem, kuriem ir izteikta trauksmes izjūta.

Trauksme visbiežāk izpaužas kā pastāvīgs nemiers, grūtības koncentrēties, ātra uzbudināmība, miega traucējumi, galvas sāpes, sirdsklauves, caureja u.c. Trauksme pārņem gan pieaugušos, gan bērnus. Tā var būt gan īslaicīga nemiera un satraukuma izpausme, gan ilgstošs stāvoklis, kas pavada jebkuru cilvēka darbību.

Trauksmi var izraisīt dažādas nelabvēlīgas situācijas, kas saistītas ar dzīves realitāti, - paša vai tuvinieku slimība, darba zaudējums, materiālās grūtības, savstarpējās attiecības, dažādi konflikti. Šīm situācijām atrisinoties, parasti izzūd arī trauksme.

Pati par sevi trauksme nav nekas slimīgs, un katrs cilvēks vairāk vai mazāk to pārvar. Tomēr gadījumos, kad trauksme ir viegli ierosināma, paņem daudz enerģijas un tās iedarbība ir nomācoša, trauksme visdrīzāk jāuzlūko kā simptoms kādai neatrisinātai problēmai. Tā parādās kā bezpalīdzības izjūta neizprotamu briesmu priekšā.

Ir bieža parādība, ka klients izvairās saskatīt starpību starp trauksmi izraisošiem iemesliem un trauksmi. Agrīnā bērnībā to var radīt dažādas bailes: šķiršanās no mātes, bailes palikt vienam, zaudēt vecāku mīlestību, tāpat vecāku strīdi un nesaprašanās, vecāku šķiršanās. Bērns nekādi nespēj izprast šo situāciju īstos iemeslus un visbiežāk visā saredz savu vainu. Svarīgākais šajās situācijās būtu izskaidrot bērnam, kāpēc tā notiek. Tas jādara arī tad, ja vecākiem šķiet, ka bērns ir pārāk mazs, lai kaut ko saprastu. Bērns uztvers vecāku mierinošo intonāciju un atbalstu un jutīsies drošībā.

Trauksmi var radīt pretrunas vecāku un skolotāju prasībās pret bērnu, kuras viņš nespēj pildīt un kas bērnu nostāda atkarīgā stāvoklī, arī bērna salīdzināšana ar citiem.

Neatpazītas šīs izjūtas var pavadīt cilvēku visu dzīvi un turpināt viņā uzturēt trauksmi. Pieaugušā dzīvē mēs tiecamies radīt to pašu emocionālo atmosfēru, kādā pagājusi mūsu bērnība. Vainas izjūta, zems pašvērtējums un neticība sev ir galvenie trauksmes cēloņi. Sajūtot sevī trauksmi, kas nav saistīta ar reālo situāciju, jāmēģina pievērst uzmanību tam, kam līdzinās šī situācija, ko tā atgādina, kādas domas mēs domājam - labas vai sliktas. Jāmēģina analizēt, ar ko baismīgu tieši šī situācija mums draud. Ja cilvēks pats nespēj pārvarēt savu trauksmi, to veiksmīgi var palīdzēt psihoterapija.

Citi raksti sadaļā: Kultūra

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk