Kad "Vilki" dzied ...

Saldū ansamblis viesojies vairākkārt. Pēdējoreiz - šogad Lāčplēša dienas svinībās 11. novembrī, kad "Vilku" "runasvīrs", kā viņu dēvē kolēģi, JĀNIS ATIS KRŪMIŅŠ atbildēja uz "Saldus Zemes" jautājumiem.

Cik gadu ir "Vilkiem"?

Tieši deviņi gadi. Un mēs arī pavisam esam deviņi. Kopš 1992. gada esam piedalījušies 350 konkursos un pasākumos. Uz Saldu šoreiz atbrauca Raimonds Kundziņš (pašvaldības policists), Andris Balcers (skolotājs), Gunārs Kalniņš (datorspeciālists). Es arī kādreiz biju skolotājs, bet man ir liela ģimene - seši bērni -, un tagad nodarbojos ar amatniecību.

Ko dara "Vilcenes" - jūsu draudzenes un dzīvesbiedres?

"Vilcenēm" arī notiek regulāri mēģinājumi un šad tad kāds koncerts. Viņas ir ļoti jauki sadziedājušās. "Vilcenes" arī auž. Prieks skatīties uz viņu darbiem. Bet bērnu dēļ viņām mazāk laika. Bērnu mūsu ģimenēs ir diezgan daudz. Un viņi dzied "Vilcēnos", bijuši daudzi koncerti, kuros zēni piedalījušies. Viņu ansamblī dzied arī citi zēni - no malas - mana dēla klasesbiedri. "Vilcēni" gan vairs negrib saukties par "Vilcēniem", jo arī viņi vēlas nopietni turpināt mūsu iesākto. Tādēļ nolēmuši saukties par "Vilkačiem", mēģina mums "iegriezt", atrast tādas dziesmas, ko mēs vēl nedziedam. Viņiem tas ir azarts. Bet mums par to prieks.

Kādēļ līdztekus dziedāšanai nolēmāt apgūt senos karavīru cīņas veidus un ieročus, popularizēt tos?

Sākumā paši gribējām izprast senos karavīrus, viņu apģērbu, ieročus un cīņas paņēmienus. Izgatavojām vamžus - tādus, kādus atraduši arheologi, kādi tie bijuši senatnē. Pēc paraugiem tos pašuvām. Bet neveiksmīgi, jo, kādi tie ir, iespējams apzināties tikai, apģērbus valkājot un iejūtoties tajos. Kad bija tērpi, kalām arī rotas un ķērāmies pie ieroču - cirvju, loku - izgatavošanas. Bet cik ilgi tos nēsāsi, bija jāsāk izmantot. Mācījāmies paši un mācījām citus. Trenējāmies pie īstiem loka šāvējiem, apguvām tehniku. Kad esam skolēnu priekšā, negribam blefot, bet būt patiesi, jo bērni to jūt. Tādēļ arī drēbes nav butaforija, bet īstas, kādas tās kādreiz bija. Arī loka šaušana jāparāda tehniski pareizi, tas pats - par visu pārējo. Andris, piemēram, ir cīnījies gan džudo, gan citos cīņu veidos un tos labi pārzina, viņš vada jauniešu grupu "Uris", kas nodarbojas ar pašaizsardzības cīņām.

Mūsu mērķis vienmēr bijis - būt pie jauniešiem. To darījām jau pirms deviņiem gadiem, kad vēl bijām grupa "Liepavots" un dziedājām strēlnieku dziesmas. Vienmēr mums repertuārā ir latviešu strēlnieku un leģionāru tēmas.

Repertuārs ir stabils, vai meklējat arī jaunas dziesmas?

Mēs meklējam aizvien jaunas dziesmas, izdodam arī kasetes. Un ne tikai tāpēc, lai pelnītu naudu, lai gan arī tā ir svarīga. Esam par šo naudu nopirkuši digitālo videokameru, esam safilmējuši intervijas ar vecajiem leģionāriem, no kuriem tagad daudzi jau ir veļu valstībā. Braucot pie strēlniekiem, pirms "Vilku" perioda un vēlāk - pie leģionāriem, sakrājies ļoti daudz viņu iedziedāto dziesmu, pie tam - maz dzirdētas, jo aizmirstas. Pēc koncertiem mums bieži vien saka: "Jums ir tādas maz dziedātas dziesmas!" Tas tādēļ, ka mēs tās ceļam saulītē! Pēdējā laikā reti dziedam populāro "Zilo lakatiņu".

Vai jums ir muzikālā izglītība?

Diviem no mums ir mūzikas skolas izglītība. Instrumentus un dziesmas apgūstam paši. Izmantojam senos instrumentus. Esam braukuši uz Vāciju mācīt latviešu dančus. Pašus mūs vairāk saista karavīra tēls, nacionāli patriotiskā audzināšana.

Kāda ir bērnu un jauniešu attieksme? Mēdz teikt, ka viņos mazinās patriotisma jūtas.

Tam, kas neprot pamanīt, varbūt liekas, ka zūd. Bet tās tomēr jauniešos ir, lai gan - nereti ļoti dziļi slēptas. Pat par visdelverīgākajiem puišiem, par tiem, kas neko lāgā negrib darīt, labākajā gadījumā sēdēt pie datoriem, esam pārliecināti: ja pienāks Latvijai izšķirošs brīdis, patriotisms atgriezīsies. To pierādīja arī barikāžu laiks.

Tas labais, tēvzemes mīlestība droši vien ir dziļi gēnos...

Kad sakāpj dusmām "pilna mute", viss notiek...

Skatījos, kā pavisam mazi puikas un arī meitenes meta kara cirvjus un šķēpus...

Es domāju: ja piedāvātu ko citu atraktīvu, viņi arī to labprāt darītu. Viņiem gribas darboties, un mēs šo darbošanās vēlmi virzām šādā virzienā. Arī stāstot, kāpēc un kā tiek mesti šie kara cirvji un šķēpi. Karš mums nevienam nepatīk, arī tiem karavīriem, kas kādreiz gāja cīņās, nepatika. Bet tas bija laiks, kad bija jāaizstāv sava zeme, ģimene. Un par to, ka bez karavīra mūsu zeme nekad nav varējusi iztikt, pierāda jebkurš Latvijas meža stūris, kur ir gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara ierakumi. Tie liecina, cik daudz svešu zābaku ir gājuši pāri mūsu zemei.