Deja - trīs saskaitāmie un mīlestība

ILZE FREIBERGA Saldus kultūras centrā strādā trešo gadu. Tautas deju ansambļa "Kursa" un tā studijas vadīšanu viņa apvieno ar mācībām - šogad Latvijas Mūzikas akadēmijā jāiegūst horeogrāfes un deju pedagoģes diploms.

Par diplomdarbu Ilze izvēlējusies koncertu Cēsīs, nevis tradicionālu uzstāšanos mājās - lai dejotājiem un pašai būtu interesantāk.

Jautāta, kāds abiem viņas kolektīviem bijis šis gads, vadītāja saka, ka gadījumos, kad rezultāts ir atkarīgs no padsmitiem vai pat diviem desmitiem cilvēku, kreņķi ir neizbēgami. Tāpēc, lai rastu izeju, bieži vien ir jābūt arī prasmīgai psiholoģei. "Kursa" ir draudzīgs kolektīvs, tomēr tajā ir dažādu vecumu dejotāji - kāds strādā, ir arī students, daudz vidusskolēnu, bet dažs mācās 8. klasē. Jāsaprotas ar visiem, un rezultāts jāpanāk.

"Sezonas spilgtākie brīži bija gatavošanās "Sudmaliņu" skatei un pati skate - apguvām jaunu programmu, bija interesanti gan dejotājiem, gan man," - tā Ilze. "Domas un izvēles ziņā no daudz kā nācās atteikties, jo praktiski nevarēju realizēt. Ir tā, ka es dejotājus redzu labākus, nekā patiesībā viņi ir. Un, manuprāt, tas ir labi - vienmēr likt latiņu augstāk, vienmēr gribēt vairāk, nekā iespējams. Jo tikai tā var attīstīties. Rīgas žūrija gan uzskata, ka laukos nav nepieciešams apgūt sarežģītas dejas, pietiek tikai ar lecamām dejām. Bet... es no savām domām neatteikšos."

Labs rezultāts - ar dvēseli

Ilzes dejās ir daudz līganu un plastisku kustību - nedaudz romantisks ir "Kursas" vadītājas rokraksts. Kas to veidojis? "Horeogrāfu stils var tikt veidots divējādi," - viņa skaidro. "Vienā gadījumā tas aizgūts no skolotāja, pie kura ilgstoši dejots un kas ietekmējis, un tad tiek turpinātas kādas spilgtas personības tradīcijas un stils. Bet ir horeogrāfi, kuru dejas ir vienīgi viņu iekšējā būtība un pasaules izjūta. To vēl neviens teorētiķis nav izskaidrojis - no kurienes tas nāk un kas tas ir, šī iekšēja būtība un dvēsele... To veido vide, kurā esmu augusi (Saldus un Kurzeme), arī audzināšana (ko vecāki man ir devuši). Vēl, domāju, esmu izteikts dabas bērns. Iekšējā būtība, vēl dzīves pieredze un profesionāla izglītība, zināšanas - tas viss summējas, un, kad nekā no tā netrūkst, tad arī izdodas deja."

Radošs process

Kā top deja? To taču nevar kā dzejoli uzreiz pierakstīt... Visveiksmīgākais variants esot - kad, dzirdot mūziku, iztēlē jau redzama deja, un ir zināms stāsts, par ko tā būs.

"Otrs variants," - stāsta Ilze, "kad deja tev vienkārši ir vajadzīga. Kā manam diplomdarbam - nepieciešams tik un tik deju, un tās ir jāuztaisa. Tad pati jūtu, ka rezultāts nav īstais, bet - dejām jābūt, un neviens nejautā - tu gribi vai negribi, vari vai nevari. Man ir bijušas tādas mocības..." Kā labu radoša procesa un rezultāta piemēru viņa min savu deju "Sēju vēju" - tā dzimusi un veidojusies viegli, pati no sevis. Tā arī ir viena no "Kursas" šīgada programmas balstiem un lielākajām veiksmēm.

Domāts tiek ļoti daudz - par ko būs deja, ko ar to gribi pateikt. Bet pēc tam vērtē - vai ir pateikts; vai to, ko gribēji paust, var redzēt?

"Programmas tapšana ir ilgstošs process. Strādājot pie "Sudmaliņu" programmas, vislielākās grūtības sagādāja mūzika. Jo nav gatavas un uzreiz izmantojamas mūzikas. Nav arī kapelas un komponistu, ar kuriem radoši un sekmīgi sadarboties," - horeogrāfe stāsta, kas nepieciešams stilistiski vienotam priekšnesumam. "Romantiskās dejas aranžētas ar ģitāru, bet tikai to vien arī nevarēju izvēlēties, jo citādi būtu pliekana noskaņa. Tāpēc meklēju specifiskas mūzikas akcentus - ieliku dūdas un stabuli."

Nākotne - jaunā paaudze

Ilze izvēlējusies savu dzīvi saistīt ar deju, tātad - saskata tās perspektīvu... "Kopumā, kā ikvienā dzīves jomā, - viss atkarīgs no cilvēka paša. Tikai viņa attieksme nosaka - būs vai nebūs. Vēl arī - darbaspējas, vēlme un varēšana. Nekā nebūs, ja cilvēks sēdēs mājās ar labām idejām, bet neko neuzsāks. Neizdosies arī tad, ja gribēs darīt, bet trūks ideju. Ikviens, kurš ar savu darbu pelna naudu, ir profesionālis. Tomēr nevar gribēt, lai viss izdodas uzreiz, vienā dienā. Kādam varbūt viss iekritīs rokās jau tūlīt pēc skolas, bet lielākoties tas notiek pēc gadiem - desmit, varbūt divdesmit. Jo visam ir savs laiks..." - prāto Ilze.

Viņa ir pārliecināta: kamēr Latvijā pastāvēs lielie Dziesmu un deju svētki, kamēr būs, uz ko tiekties, tikmēr pastāvēs deja. Tomēr... ir daudzveidīgas iespējas jauniešiem pavadīt brīvo laiku un sevi apliecināt, un nav vairs kā padomju gados, kad dejot "Kursā" bija prestiži. Tagad ir jābūt stingram mugurkaulam un pārliecībai, lai pastāvētu pretī smīnam - ko tu ej uz tiem tautiņiem?...

Tāpēc - lai nepārtrauktu un turpinātos - ir jāaudzina jaunā paaudze, kas kolektīvā veidojas par dejotājiem. Ļoti liela ir vecāku loma - viņi virza un atbalsta. Saldū spēcīgs kodols ir tie vecāki, kas paši savulaik ir dejojuši un tagad uz deju kolektīviem ved savus bērnus.

Īpašas attiecības

"Kultūras centrā es jūtos ļoti labi. Katru darbinieku pazīstu personīgi - Martas tanti, Lidu, pārējos. Labs atbalsts man ir "Bandavas" vadītājs Agris Sīlis - viņš katrreiz apjautājas, kā "Kursai" iet un vai nav jāpalīdz. Man patīk vienkāršība, ar kādu cilvēki nāk pretī. Tagad, kad priekšplānā izvirzījušās domas par augstskolas beigšanu, varbūt es retāk par to domāju, bet... tas ir nozīmīgi," - saka horeogrāfe. "Es mīlu visus savus dejotājus. Nekad nebūtu domājusi, ka kolektīva vadītāja var tā iemīlēt savus dejotājus... Viņiem visiem es novēlu dzīvē tikai to labāko. Tālu iet un vienmēr palikt tādiem, kādi ir pašlaik - sirdī jauni."

Bet sev "Kursas" vadītāja novēl vairāk veiksmes. "Man ir tā - lai kaut ko sasniegtu, vienmēr par to ļoti jācīnās. Un nekad nav tā, kā citiem, - kādreiz vienkārši veicas, un rezultāts nāk viegli. Man viss ir pa grūto un pamatīgi."