Dzejoļu un tūkstoš pasaku autors

Saldenieks IMANTS RAĻĻA mūsu redakcijā ir gaidīts ciemiņš - vienmēr ienāk ar kādu joku vai uzmundrinošu stāstu. Nepamanīsi, ka viņam nedienas.

Saldus

"Lai kur es būtu, vienmēr esmu tiecies atgriezties Saldū, jo esmu Saldus novada cilvēks - zvārdenieks. Bet, tā kā savā laikā Zvārdē nebija iespējams dzīvot, vistuvāk savai Zvārdei es varēju būt Saldū. Nevaru iedomāties dzīvi ārpus Saldus.

Šī pilsēta man ir kā skaistuma etalons. Kad uzbraucu no Rīgas puses Saldus kalnā, ezers, pilsētiņa lejā šķiet tik bezgala mīļa un skaista, ka gribas paņemt klēpī."

Humors

"Humora izjūtas trūkumu man nevar pārmest. Ir bijušas situācijas, kad mani grib aizvainot, pazemot, un tad es mēģinu izlīdzēties ar humora izjūtu. Humors ir ļoti tuvs vārdam "vieglprātība", bet mana vieglprātība nekad nav muļķīga, aprobežota. Tā ir gaisīga - šad tad."

Literatūra

"Manā portfelī ir daudz manas literatūras - dzejoļi, bet ne visi dēvējami par daiļliteratūru. Lai es varētu rakstīt, nepieciešami gan spilgti iespaidi, gan atbilstoša noskaņa. Vislabāk - ja abi ir reizē, lai gan tas jau ir pats par sevi, ka, kad ir spilgts notikums, ir spilgtas izjūtas. Bet nevar būt spilgtu izjūtu, ja nav spilgta notikuma.

Tagad gan es rakstu mazāk, jo izjūtas notrulinās, jau ir piedzīvots, redzētais vairs nešķiet tik iespaidīgi, ir pieaugusi rezignācija, arī paši notikumi vairs nav tik spilgti. Visspilgtākais tagad - mani ceļojumi, kuros cenšos vismaz reizi gadā doties."

Bagātība

"Par bagātību man ir tāds iekšējs smīns. Kas tā ir? Ja man ir piecas kārtas ancuku - vai tā ir bagātība? Ja ir miljons - bagātība? Tas viss ir tik relatīvi... Miljonāram viens miljons nekas nav - te viņam ir, un rīt viņam nav. Un, jo vairāk ir, jo vairāk un ātrāk var zaudēt. Tikai viens neuzmanīgs pagrieziens, nepārdomāta rīcība, un tu vairs neesi nekas. Un, ja tev ir bijis miljons, tad rīt ar simts latiem tu vairs nevarēsi izdzīvot, būsi pilnīgi beigts un pagalam. Bet, ja tev ir katru mēnesi simts, tad tu esi bagāts... Cilvēks nekad nevar zaudēt, ja viņš nav bagāts. Cilvēks ir laimīgāks, ja viņš nav bagāts.

Ir, kas uzskata, ka mūsdienās daudz ko zaudējuši - pēc Latvijas neatkarības atgūšanas naudu apmainīja viens pret divi simti, radiofona vidējos viļņus nomainīja pret FM... Bet kas tie par zaudējumiem, ja salīdzina ar to, ko zaudēja kara laika paaudze? Latvijā pēc zemes reformas bija 248 tūkstoši zemnieku saimniecību, kurās bija ieguldītas neaprakstāmas vērtības - mūža darbs, lopu ganāmpulki, mašīnas, ēkas. Šie cilvēki visu zaudēja stundas, pusstundas laikā. Viss bija jāatstāj.

Bet, ja šodien ir, ko ēst, un rīt ir jālauza galva, kur ņemt, ko galdā likt vai, kā samaksāt to pašu niecīgo elektrības rēķinu..., tas vairs, protams, nav nekāds humors."

Gadalaiks

"Man patīk visi gadalaiki, un pateikt, kurš ir mīļākais, - grūti. Varbūt laiks, ko sauc par zelta rudeni, krievi - par "veco sievu vasaru"? Kad ir rāms, daba ir zeltaina, bet vēl aukstums nav atnācis un siltums nav aizgājis. Lēni krīt lapas, un no rītiem tādas vieglas vieglas salnas. Kad valda anticiklons, un ir krāsas - sarkans, oranžs, dzeltens, vēl zaļš... Un smaržo kartupeļu laksti, tie vīst. No rītiem var dzirdēt, kā āboli krīt, un bumbieri briest, ogas var izsmērēt gar muti...

Ļoti labi, ka mēs dzīvojam tādā ģeogrāfiskā joslā, kur ir visi gadalaiki. Ja man būtu jādzīvo tikai mūžīgā vasarā, es to negribētu. Ja nebūtu lielu kaimiņu, kas vēsturiski mūs pakļāvuši un nolikuši kā starp dzirnakmeņiem, tad mēs būtu kā Dieva izredzēti. Ne zemestrīču, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami... Tik liela dabas dažādība! Mums tikai nav veicies ar kaimiņiem. Lai gan igauņi saka, ka viss viņiem ir labāks nekā latviešiem. Vienīgi - kaimiņi igauņiem nav labāki, latviešiem tie esot labāki."

Bērnība

"Tās ir patīkamas, bet rūgtas atmiņas. Es atceros skaisto Latviju, kāda tā bija tā saucamajos Ulmaņlaikos. Tas man tik spilgti iespiedies atmiņā, ka atceros labāk nekā vakardienu.

Kāds bija pagalms, un ka sestdienās to izslaucīja ar slotu; ka zosis staigāja un gāgināja; kāds skaists dīķis sētsvidū; kā katrs paksītis sakopts, un puķudobes. Sētā - karoga masts, un vienmēr bez kādiem apkārtrakstiem tika uzvilkts karogs. Svētdienas rītos visa saime - saimnieki un gājēji - sēdās pie viena galda, noskaitīja pātarus un vienmēr iededza sveci; bija balts, tīrs galdauts. Katru sestdienas vakaru tika izberzts ķēķis, ka spīdēja, un visas istabas ar kalmēm, ar skujām kaisītas. Visur - vienkāršs, primitīvs zemnieka kārtīgums un skaistums.

Un pirts gājieni katru sestdienas vakaru - meitas un puiši. Visinteresantākā man bija iepazīšanās ar dzimumiem. Maziņu mani ņēma pie sievām līdzi, bet, kad paaugos, - pie vīriem. Kad no pirts cilvēki atnāca atpakaļ, tie smaržoja, un alus pudeles bija uz galda. Visi runājās, arī gudri par politiku. Bieži nāca kopā kaimiņi, nerunājot par apkūlībām un mēslu talkām. Un tās balles, kas bija pēc apkūlībām! Iedzēra ķimelīti no spicglāzītēm un kārtis spēlēja - simtiem reižu redzēju tādas ainiņas. Un pats skaistākais - kad sākās dziedāšana un danči. Leca polku, bet, kad laida vaļā apaļo valsi, sievas - pa gaisu!

Ja manas bērnības ļaudis pavērotu, kā šodien strādā, būtu pilnīgā nesaprašanā - kas tas par darbu? Tagad strādā uz lauka un saka - darbs..., bet vai zina, kas ir lāpsta, kas - no rīta līdz vakaram izkapti vicināt, kūlīšus siet, uz vezuma dot augšā ar dakšām? Un tajā pašā laikā - par to izjust prieku?"

Mīlestība

"Ārkārtīgi sarežģīts jēdziens, tikpat sarežģīts kā dvēsele. Ir šķietama, ir īsta mīlestība, ir mīlestība pret sievieti, pret māti, pret dzimteni, dabu, gadalaiku... Kas ir mīlestība? Jūtu uzvirmojums vai pastāvīgs trulums? Vai ikdiena ģimenē un tas, ka nosvini zelta kāzas ar vienu sievieti - vai tā ir mīlestība? Viesulis, kas tevi paceļ, sagriež, aiznes, viens mēnesis bez galvas, bez rītdienas, bez nekā pie citas sievietes - vai tā ir mīlestība?

Atbildes nav. Atbildi meklē jau paaudžu paaudzes - nav atradušas, nav atbildējušas. Meklēs paaudžu paaudzes - neatradīs un neatbildēs."

Bērni

"Ir laimīgi cilvēki, kuriem ir bērni un mazbērni. Kamēr mazi, tie ir cerība un sapņi, un ir brīnišķīgi, ja, izauguši lieli, viņi paliek dzimtā, dāvā sapratni un uzticēšanos; novērtē tavas rūpes un palīdzību - nav vajadzīga palīdzība pretī, pietiek ar sapratni.

Mana pēdējā atvasara un pēdējais prieks un laime ir mazais Tomiņš, manas meitas jaunākais dēliņš. Savus gadus mēs varam samērot - viņš uzkāpj man pičpaunā, un es varu tēlot zirgu un kamieli un spēlēties. Kur tās iespējas fantazēt! Cik pasaku esmu izstāstījis! Tie ir tūkstošiem stāstu, ko esmu stāstījis saviem bērniem un mazbērniem. Katrreiz - savādāks, un vienmēr ir "reiz bija" un "kādā pasaulē dzīvoja"...

Ir skaisti ar bērniem trakot un rotaļāties. Toms vēl ir mazs, mīksts un pūkains, un visam ticošs. Neviens cits tā neklausās, tik ļoti netic man, kā Tomiņš."

"Zvaigzne savā krastā"

Aiz gada gads

kā vilnis

mūsu jūrā

uz krastu trauc,

Tas stiprs, izturīgs

un tīrs,

un balts

tas krastā trauc

un aicina,

un sauc.

Mūžos Tev būt,

Tev būt,

Tev savā

krastā būt.

Tev būt un palikt

tēvam,

būt un palikt

savā jūras krastā.

Un vilnim iemirdzēt

pie mola jūrā

kā zvaigznei

vēju pilsētā.

Tev būt un palikt

tēvam,

būt un palikt

savā Latvijā!

Veltījums Saldus ģimnāzijai

Šai Zemē,

Šai Kalnā

Tu vienīgā esi,

Šai kalnā,

Kur ābeles zied.

Šai kalnā,

Kur mācījos

mīlēt to zemi,

To zemi,

kas Dzimtene man!

Šai zemē,

Šai kalnā,

Tu vienīgā esi

Tu, Latvija,

Mana daļa

no Sirds!

Tu esi un būsi,

Kaut gadi

Trauc tālāk,

Kaut Dzīve

Kā Daugava plūst.

Šai Kalnā,

Kur Saule tik silta

Kā lakats,

No mātes

ceļam Tev dots.

Ceļam, kas jāiet

Mūžam uz priekšu,

Kur cerība

aicina mūs!