No kura kalna var saskaitīt astoņus ezerus?

Saldus 2. vidusskolas 6.d un 6.c klase devās divu dienu ekskursijā pa Latgali. Mūs pavadīja jaukas skolotājas Anda un Irēna, kā arī gide Kristīne.

Klausās Aspazijas balsī

Braucot uz Latgali, autobuss čaloja no sarunām par to, kas vēl notiks, neviens arī nedzirdēja, ko stāsta gide.

Pļaviņu HES. Šajā vietā mēs aplūkojām, kā ražo elektrību un daudz citas svarīgas lietas. Tad mēs braucām uz Kokneses pilsdrupām, tur mēs redzējām vecas pilsdrupas un kāpelējām pa tām. Pilī patika daudzās drupas un arī tas, ka šī pils atradās ļoti tuvu ūdenim.Trešā vieta, kur mēs apstājāmies, bija Krustpils, bet mēs šo pili apskatījām no ārpuses. Raiņa muzejā Jasmuižā mēs uzzinājām ļoti daudz ko jaunu par Raini un viņa dzīvesbiedreni Aspaziju. Ierakstā arī dzirdējām pašas Aspazijas balsi.

Tad devāmies uz Aglonas baziliku. Šajā vietā mums ļoti sīki un smalki izstāstīja par baznīcas celšanu. Mēs uzgājām augšā pie Svētās Dievmātes pielūgšanas vietas, kā arī nogājām lejā uz celli, kur atradās svēto mirstīgās atliekas, kuras tika tur nogādātas 1993. gadā.

Pēc šīs dienas notikumiem mēs apmetāmies netālu no Sauleskalna, pie Drīdža ezera, kur sacēlām teltis. Tad devāmies pie ugunskura un cepām desiņas.

Bija jau laiks gulēt, tomēr visi gaidīja to mirkli, kad skolotājas aizmigs un mēs varēsim sākt dauzīties. Tas brīdis pienāca, un visās teltīs sāka čalot, jo mēs domājām, ka skolotājas guļ. Daudzi skraidīja apkārt. Bet vienos naktī dažās teltīs jau valdīja klusums, bet dažās vēl haoss. Skolotājas, šķiet, neko nejuta.

Ap sešiem rītā daudzas teltis bija pazudušas, tomēr palika trīs. Tās bija teltis, kurās gulēja trīs meitenes, vēl skolotāju telts, kā arī mūsējā.

Ap septiņiem modās skolotājas. Viņas aizgāja pēc ūdens, un mēs gatavojām sev brokastis. Pie ugunskura bija silti. Paēdām un devāmies uz Sauleskalnu. No virsotnes bija jāskaita ezeri, daži saskaitīja septiņus, daži - astoņus.

Nākamā pietura bija Krāslava. Šajā pilsētā mums deva 30 minūtes brīva laika. Ievērojām, ka Saldus ir daudz tīrāks nekā Krāslava. Tomēr, mūsuprāt, šai pilsētai nav ne vainas.

Skaistā daba Daugavpilī

Vēlāk braucām uz Daugavpili. Precīzāk - uz Daugavpils rajona "Dabas taku". Tā ir vienu kilometru gara. Šajā vietā bija ļoti daudz līkumu, kalnā augšā kāpšanu un no kalna lejā ripošanu, daudz pakāpienu un ļoti daudz kā cita. Protams, tur bija ļoti skaista daba.

Pēc tam braucām uz pašu Daugavpili. Tur mums arī deva brīvo laiku, šoreiz - divas stundas. Ļoti patika lielā pilsēta, kur diezgan viegli atrast centru, un tur ir arī daudz skaistu skatu. Šī vieta ir tīrāka nekā Krāslava. Brīvajās stundās dzirdējām divus cilvēkus runājam latviski. Kad laiks bija cauri, mēs devāmies uz autobusu un braucām mājās.

Mājupbraucot visā autobusā valdīja klusums, jo visi ļoti gribēja gulēt pēc lielā nakts tusiņa. Pa ceļam mēs apstājāmies pie Lielvārdes koka pils.

Ikšķilē atvadījāmies no mūsu gides Kristīnes Zubkānes. Turpinājām ceļu mājup.

Šķiet, ka visi ir labi atpūtušies.