Bērnu dzejniece, dabas cilvēks

Tik pacilātā noskaņojumā nīgrandnieci ANITU KĻAVU nebija nācies sastapt. No Austrumiem, savām mantotām lauku mājām, viņa ciematā ieradās prieka pilna. Pati teica: atbridusi piecus kilometrus.

Anita Kļava ir Nīgrandes pamatskolas latviešu valodas skolotāja. Kā radošu personību nīgrandnieki viņu iepazinuši jau sen - jo bijusi daudzu kādreizējā "Straumes" kolhoza un pagasta pasākumu scenāriju autore. Nesaskaitīt, cik skeču ir sarakstīts skolas dramatiskajam pulciņam, ir uzrakstīta pat viena luga. Ar to skola tikusi līdz Kurzemes zonas skatei. Tagad darba kārtībā - veidot Saldus rajona pagastu priekšnesumu Ventas svētkiem Tārgalē.

Raksta bērniem

"Pēdējā laikā dzeju esmu rakstījusi maz. Kad pārņem labas izjūtas un iešaujas prātā skaista doma, es nepierakstu, un pēc tam jau tā ir pazudusi. Bet dzejolis man nenāk viegli. Kad lūdz uzrakstīt veltījumu, es ilgi staigāju ar mokošu domu - nēsāju to sevī patiešām kā bērnu -, un tad vienā brīdī dzejolis ir!"

Anita Kļava daudz rakstījusi bērniem. Šos dzejoļus skolēni skaita skolā svētkos. Bet autorei ir svarīgi jau iepriekš zināt - kurš runās. Tad top dzejolis konkrētam cilvēkam. Šopavasar viņa sarakstīja dzejas uzvedumu "Tas, kas skolā labā omā", un skolēni ar lielu patiku to iestudēja savām māmiņām. Kad Anita Kļava man to lasīja, brīžiem smējāmies abas divas. Vai tā nav laba īpašība - radīt humoru?

Arī šodiena ir folklora

Gandrīz katram cilvēkam, kurš pazīstams ar literatūru, ir kāda grāmata, kuru aizvien pārlasa. Anitas Kļavas "rokasgrāmata" ir Ārijas Elksnes dzejoļu krājums "Līdz saulei aizdomāt". Vēl, viņa atzīstas, ir iemīlējusies Imantā Ziedonī. Jau sen. Bet, kad izlasa labu grāmatu, nedēļu, pat ilgāk dzīvo tās iespaidā.

Jautāju, vai tas, kas ir Latvijā, kas ir latviešiem, būtu jāsamēro, jāsalīdzina ar to, kas ir citās zemēs, citām tautām? Piemēram, latviešu literatūru - ar citas tautas literatūru? "Lielās norisēs - laikam gan, literatūrā - noteikti. Savādāk nevar, ir jāiet laikam līdzi. Sākumā domāju - kāpēc jāizkropļo dzejas formas? Ne tikai pantmērā, bet arī vizuāli, tekstu izliekot krustā vai citādi? Bet... ja pasaulē tas notiek, kāpēc mums būtu jāapiet? Gandrīz būtu kaut kas pazaudēts, ja tā nebūtu nemaz.

Domājot vispār par mākslu, - citur pasaulē renesanse bija, Latvijā nebija. Tā posma mums nav, tāpēc šajā ziņā varbūt ir jāsamēro, bet mākslīgi gan nekas nebūtu jāpārceļ."

Nedrīkst aizmirst latviešu folkloru. Kaut vai stilizēti - bet tā ir jāmācās, jāuzzina. "Protams, ir "tīrie" folkloristi, kas pret to vēršas, bet, ja vien ir kaut kāds mērķis un rezultāti, tas nav nekas slikts," - tā A. Kļava. "Kaut tautas mutvārdu daiļrade, ko māca skolā, ir veidojusies sen un uzskatāma par "beigušos", folklora rodas arī mūsdienās. Kas šobrīd notiek mūsu tautā, pēc gadiem varbūt tiks uzskatīts par folkloru, ko pētīs un mācīsies. Kaut vai skolas sarunvaloda, anekdotes..."

Jāņos kaisa jāņuzāles

Viņa nespētu dzīvot pilsētā, jo ļoti nozīmīgi būt dabā - tas pat esot visnozīmīgākais. "Man visi saka, lai eju prom no mājas, jo tā ir veca un prasa daudz darba. Bet es vienkārši nevaru aiziet, jo - cik tur ir skaisti! Varbūt citam nemaz neliktos, ka skaisti, jo māja ir kalnā un visi vēji iet pāri. Man ļoti gribētos iekopt apkārtni. Māja savā laikā ir atpirkta no barona par lielu zelta naudu, un pirkšanas akts glabājas Nīgrandes muzejā. Mana mamma tur ieprecējās - ar vienu no saimnieka dēliem."

Kaimiņos esot vēl vienas mājas, bet pamestas. "Ir bēdīgi apzināties, bet, ja gribu satikties ar nīgrandniekiem, tad aizeju kapsētā... Ir vēl viens otrs viņu mazbērns, kā es, bet lielākoties Nīgrandē dzīvo ienācēji."

Šogad Līgodienā Austrumu saimniece sacepa pīrāgus un vakarā, kad izslauca govi, aizgāja saplūkt jāņuzāles. Vienā istabā, ko dēvē par auksto istabu un kurā ir sena maizes krāsns, grīdu nokaisīja ar kalmēm un citronmētrām. Bet sliekšņa vietā sabēra nātres. Tāvakara smaržas un miers vēl tagad dod spēku.

No savas bērnības Anita Kļava atminas, ka Jāņos līgotāji gāja no mājas uz māju. Arī viņas mājās sanākuši, dziedājuši, nogaršojuši sieru un atkal jautri devušies tālāk.

Neprot mācīt literatūru?

Mīļākie lietvārdi skolotājai ir - sēta, māja, pagalms, puķe, mamma, ceļš... Darbības vārdi - iet, kustēties, saukt, arī - klusēt. Smaidīt? Varbūt, bet maz izmanto šo vārdu. Īpašības vārdi - mīļš, priecīgs, balts. Vientuļš arī patīk. Vietniekvārds - noteikti "es", kā jau Lauvai! Mūža otrajā pusē Anitai Kļavai patīk būt vienai (arī kā Lauvai). Kādas krāsas patīk? Dzeltena, zaļa, tās viņas krāsas. Apģērbā - melna, balta, sarkana.

"Ar literatūru ir tā - man tā ļoti patīk, bet es neesmu pratusi metodiski pareizi mācīt. Es vēl šodien nemāku. Man gribas literatūru mācīt kā mākslas nozari, un tiklīdz tā jāsāk dalīt, analizēt, man nepatīk - tad viss pārējais zūd.

Atceros kādu atklāto stundu, kad man bija jāmāca Annas Sakses pasaka par cūkausi. Vienu fragmentu skolēniem lasīju priekšā. Tik ļoti es tajā iejutos, ka vairs nevarēju palasīt, - man sāka drebēt balss un birt asaras. Un bērni raudāja. Man bija tik šausmīgs kauns, jo es domāju, ka stunda ir burtiski izgāzusies. Bet inspektore pēc tam sacīja: "Tas taču bija vienreizēji!"

Man drīzāk tā patiku - lai literatūra izraisa pārdzīvojumu, nevis to "sašķērēt", mācot izteiksmes līdzekļus, žanrus un virzienus. To lai augstskolā māca."