"Saldava" dzied svētkos Klaipēdā

Četras pēdējās jūnija dienas korim "Saldava" aizritēja Klaipēdā, Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkos.

Tradīciju iedibina Rīgā

Šī ir jau ceturtā reize, kad kopīgā dziesmā vienojas astoņu tautu - latviešu, lietuviešu, igauņu, dāņu, somu, zviedru, norvēģu un islandiešu - amatieru un profesionāļu kori.

Ziemeļu un Baltijas valstu koru festivālu tradīcijas aizsākās Rīgā 1995. gadā. Otrs festivāls pēc diviem gadiem notika Gotlandes salā Zviedrijā, trešais - 2000. gadā Norvēģijā, Skienā. Uz svētkiem ik reizi sabrauc 3500 - 5000 dalībnieku. Visiespaidīgākie svētki bijuši tieši paši pirmie. Rīga toreiz uzņēma 7000 dziedātājus. Klaipēda šovasar svētkos pulcināja 4000 dalībniekus. Parasti visaktīvāk kopdziedāšanā iesaistās latviešu kori. Arī Klaipēdā to bija visvairāk - 37.

Nākamreiz dziedātāji no astoņām Ziemeļu un Baltijas valstīm tiksies 2005. gadā Somijā.

Tver vienkāršāk

Klaipēda mūs sagaidīja un ik pa brīdim pārbaudīja ar lietavām un vēju. Bet tas koru tikšanās un dziedāšanas prieku nemazināja. Uz pirmo kopmēģinājumu vasaras koncertestrādē koristi pulcējās pamazām un palēnām - atkarībā no katra kolektīva veiksmes vai neveiksmes uz robežas, iebraucot Lietuvā. Tādēļ arī dziesma tikai pamazām uzņēma savu spēku un plašumu.

Uzreiz bija sajūtams, ka līdzās, aizmugurē un priekšā ir ļoti dažādu līmeņu un sagatavotības kori. Vieniem grūtības nesagādāja ne melodijas, ne teksti astoņās valodās, citiem nešķita tik svarīgi izrunāt katru dziesmas vārdu svešajā mēlē, bet gan vienkārši izdziedāt melodiju. Dažas valstis jau iepriekš bija nolēmušas ar savu sarežģīto valodu citu tautu dziedātājus nemocīt un kopējai programmai iesniegušas salīdzinoši vienkāršas, melodiskas dziesmas, praktiski arī bez tekstiem. Toties ar līdzjūtību nācās klausīties, kā mūsu kaimiņi mēģina izrunāt un izdziedāt sarežģīto latviešu "Redz, kur jāja div\' bajāri" un "Dzimtene - mūzika mūžīgā".

Tomēr Latvijas svētkos tik prasīgais Imants Kokars un Jānis Zirnis bija mierā ar kopkora varēšanu. Likās, pat viņi bija piemērojušies šeit valdošajai noskaņai - tvert visu vienkāršāk un atraisītāk. Arī mēs, dziedātāji, Latvijā pieraduši pie dzelžainas disciplīnas, gariem, smagiem mēģinājumiem (pat agrās rīta stundās) pirms svētku koncertiem, smalki iestudētiem uznācieniem un nogājieniem, pamazām pieradām pie tā, ka Klaipēdā mūs neviens īpaši neorganizē, nekoriģē, nerausta un negrūsta. Zinājām, ka četrās dienās ir trīs kopmēģinājumi, katrs tikai trīs stundu garš, viena "Saldavas" atsevišķa uzstāšanās, svētku gājiens un noslēguma koncerts. Kā īstenībā viss notiks, ne jausmas nebija līdz pēdējam brīdim, kaut arī kopā ar mums augām dienām dzīvoja lietuviešu gids. Un tomēr viss, mums par brīnumu, notika. Turklāt katru dienu bija daudz brīva laika, kurā varējām apmeklēt lieliskus koncertus pilsētas laukumos, baznīcās, kocertzālēs, varējām braukt ekskursijās - pēc pašu izvēles. Vārdu sakot, atpūsties un baudīt labu mūziku, skaisto Lietuvas dabu un vasaru.

Ienes jaunus akcentus

Atklāšanas koncertā Teātra laukumā, Klaipēdā, lietuvieši rādīja, kā cauri gadiem attīstījusies viņu dziesma. Tā ir cieši saistīta ar Lietuvas vēsturi, folkloru, tautas deju.

Pēc koncerta turpat, Teātra laukumā, aizsākās draudzības vakars, kurā līdz dziļai naktij katram bija ļauts gan dziedāt, gan dejot, gan draugu pulciņā pie alus kausa vienkārši parunāties vai paklausīties skaistu mūziku.

Diriģentiem noteikti liels ieguvums bija katrs no organizētajiem semināriem vai piedalīšanās meistardarbnīcās, kurās dažādu valstu reprezentācijas koru diriģenti (no Latvijas - Kaspars Putniņš un Māris Sirmais) dalījās savā pieredzē, kā iemācīt dziesmu.

Īpašs Klaipēdas svētku akcents bija dažādu valstu populāru džeza grupu uzstāšanās atsevišķos un arī kopējos koncertos, kas piesaistīja daudz sajūsminātu klausītāju. Norvēģu grupa "Solfa" izpelnījās pat īstas ovācijas. Arī džeza grupu vadītājiem bija savi semināri un darbs meistardarbnīcās.

Sestdien četros pilsētas laukumos notika koru un arī džeza grupu koncerti. "Saldava" savās atvēlētajās 15 minūtēs Teātra laukumā dziedāja latviešu tautas dziesmas un A. Engelmaņa "Liepu taku".

Iesāk un pabeidz latvieši

Par nopietnāko pārbaudījumu dziedātājiem izvērsās svētku gājiens no Teātra laukuma uz vasaras koncertestrādi. Lija, asais vējš pluinīja tērpus un karogus. Taču nekas nespēja apklusināt dziesmu, kas skanēja visu 3 kilometru garo gājiena ceļu.

Bet ar pirmajiem mūsu "Pūt, vējiņi" vārdiem, ar ko sākās noslēguma koncerts, dabas negantums atkāpās, un dziesma varēja skanēt netraucēti. Vairāk gan pašu svētku dalībnieku priekam, jo nemīlīgajā, turklāt vēlajā svētdienas vakarā, daudzi iespējamie klausītāji acīmredzot bija izvēlējušies labāk palikt siltā istabā.

Koncertu ievadīja arī to valstu dziesmas, kurās notika otrie un trešie Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētki. Tad milzu kopkoris dažādu valstu diriģentu vadībā pēc kārtas dziedāja visu astoņu tautu dziesmas. Koristiem ļoti simpātisks un arī pietiekami prasmīgs šķita jaunais norvēģu diriģents Kjetils Almennings (dzimis 1979.! gadā). Spriedām: kam būtu jānotiek pie mums, lai tādu milzu kopkori, turklāt vēl starptautiskā koncertā, atļautu diriģēt 23-gadīgam "zaļknābim".

Katru valsti koncertā pieteica un ar dziesmu sveica lietuviešu popgrupa "Studio". Tās priekšnesumi diemžēl šķita stipri bāli un neinteresanti. Koristi šajos brīžos izklaidējās, paši ar savām rokām un augumu sarīkojot kustību izrādi, bet skatītāji droši vien garlaikojās.

Toties visus ikreiz atdzīvināja un iesildīja džeza grupu uzstāšanās. Koncertam savu niansi piešķīra arī tūksošgalvīgā bērnu kora uznāciens un svētku salūts noslēgumā. Koncerts izskanēja ar latviešu dziesmām un, salīdzinājumā ar mūsu valstī pieredzētajiem, šķita neparasti īss. Varbūt tāpēc, ka nebija skaļas un nogurdinošas diriģentu un pašu organizētāju godināšanas, kā tas parasti ir pie mums. Vien paziņoja koru konkursa uzvarētājus. Varējām būt lepni: abi uzvarētāji bija latviešu kori - "Sonore" (diriģents Mārtiņš Ozoliņš) un "Sidrabe" (Jānis Zirnis).

Tradicionālais dziesmu svētku karogs uz Somiju aizceļoja ar vēlējumu: lai nākamreiz būtu vairāk saules!

Lieliski atpūšamies

Būt Klaipēdā un nepārcelties ar prāmi uz Kuršu kāpām - mums tas šķita pretdabiski. Šim pasākumam ziedojām vienas dienas pēcpusdienu un to nenožēlojām. Kāpas, Raganu kalnu, Nidu un jūru laimējās izbaudīt bez lietus. Pat saulīte atspīdēja.

Un tās bija labākās vakariņas - pie ugunskura jūras krastā zem priedēm. Saimnieces no Klaipēdas skolas, kurā dzīvojām, bija ceļā līdzi iedevušas pat kūkas, nemaz nerunājot par dienišķu ēdienu. Garšīgās un sātīgās brokastis, pusdienas un vakariņas un saimnieču sirsnīgā attieksme Klaipēdas skolā arī ir vienas no patīkamām šo svētku atmiņām. Un, ja tām pieliek klāt vēl daudzas citas (jūras muzeju, jūras lauvu šovu u.c.), kas katram ir savas, pavisam nebūtiski šķiet daži sadzīviski vai organizatoriski negludumi. Pateicoties mūsu diriģentiem Kārlim Kreicbergam un Sandrai Snipkei, kora prezidentei Inai Behmanei un katra saldavieša, kā smējāmies, iedzimtajam atbildīgumam, organizēties pratām paši.

Svētki bija skaisti! Mājupbraucot jau gudrojām, kas mums noteikti jāizdara, lai nākamajos justos vēl labāk. Jo bez mums jau tur neiztiks.