"Jābūt kādam pamatīgam satricinājumam, kas palīdz pārvarēt kautrību."

Ja kaut reizi ir nācies ar viņu tikties un runāt, šis cilvēks noteikti paliek atmiņā. Otru tik godbijīgu es nespēju iedomāties. Visa viņa āriene pauž tikai vienu - labestību. Tādu es redzu RŪDOLFU LAUNAGU no Novadnieku pagasta.

Divas armijas un skola

Viņa dzimtā puse ir aptuveni 20 kilometrus aiz Auces. Bērnības "Launagi" pastāv vēl tagad, un tur saimnieko kāds radinieks. Bet tad, kad šīs mājas jaunībā bija jāatstāj, sākās vēl nenojaušams raibs dzīvesstāsts.

Tolaiku galvenais pārdzīvojums ir karš, kurā viena otru Latvijā nomainīja lielvaras, zem sevis samaldamas cilvēku dzīves. "Esmu piedzīvojis divas armijas - krievu un vācu - un pa vidu vēl pabeidzis skolu," - tādi pagājušā gadsimta 40-tie gadi bija Rūdolfam Launagam. Kad nomainījās varas un bija pienācis atbilstošais vecums, viņu iesauca vācu armijā. Pamazā auguma dēļ ieskaitīja izpalīgos. Parasti bija jāveic frontes aizmugures darbi, bet kritiskos brīžos, piemēram, aizsūtīja uz Staraja Rusu. Dzīve izkārtoja, ka mobilizē arī krievi, bet apbrīnojamā kārtā izdevās tikt cauri ar veselu ādu. Un tā arī citkārt sarežģītās situācijās - vienmēr sveikā.

"Jelgavas ģimnāziju beidzu 44. gadā. Tolaik tā skaitījās tikpat kā augstskola. Tur piedzīvoju abas gaisotnes - tieši kritiskajos brīžos. Vēl tagad atceros, cik operatīvi rīkojās krievu valdība. Krievi ienāca vasarā, bet rudenī jau bija gatavas mācību grāmatas, jaunas kartes un viss pārējais. Laikam jau aiz robežām tas viss bija sagatavots. Dziedājām internacionāli skolas aulā. Latvijas valdība salīdzinājumā - gausa," - stāsta R. Launags.

Darba mūžs

Par ko būtu gribējis izmācīties ģimnāzists, ja nebūtu bijis kara? "Manas domas bija - par mācītāju. Ieinteresēja jauns un apdāvināts ticības mācības skolotājs Osvalds Gulbis. Un laikam tā arī būtu bijis... Es esmu redzējis mazās magnetofona lentiņas samudžinātas, izsviestas kaut kur laukā. Tā notika ar manu dzīvi. Samezglojās juku jukām."

Kapitulācijas vēsts pienāca Vānē. Tur skolasbiedri palīdzēja ar dokumentiem. Patiesais dzimšanas gads ir 1923., bet 3 izlaboja par 8. Pieci gadi - tas pēc kara ir daudz, tas vairs neskar karotāju. Kopš tā brīža - dzīve ar Jansona uzvārdu. Šajā laikā daudz palīdzēja klasesbiedra Žaņa Ozoliņa ģimene, kas Remtē deva pajumti un uzturu.

Darbs sākās Remtē, kad pēc kara sāka dalīt jaunās saimniecības. Miermīlīgo un labi ieredzēto puisi Rūdolfu vecs mērnieks Lietuvietis pieņēma un mācīja par savu palīgu. Necik daudz jau nebija, ko mācīt, jo darbs vienkāršs. Tāpēc robežas uz lauka jauneklis ierādīja itin veikli - kam 10, kam 15 hektārus. Viņš atceras: "Bija kartes pēc zināma mēroga ar atzīmētiem visiem grāvīšiem, un bija mazi plastmasas caurspīdīgi kvadrāti ar rūtiņām. Katra rūtiņa - 1 hektārs. To uz planšetes lika virsū un pēc vajadzības noskaitīja - 10 hektāru ir 10 rūtiņas. Pēc tam izgāja uz lauka un iesprauda mietiņu."

Vēlāk mērnieka palīgs kļuva par skolotāju Remtes skolā - kopā ar Ozoliņu. Galvenokārt mācīja latviešu valodu, matemātiku arī. Ar ģimnāzijā iegūtajām zināšanām bija pietiekami, lai to darītu. Vienu īsu brīdi bija skolas direktors, bet pēc tam šajā amatā nomainīja Ozoliņš, un Rūdolfu Launagu gandrīz piespieda iet kolhozā "Sarkanais oktobris" par rēķinvedi. Pēc tam? Rēķinvedis "Pirmrindniekā", kur šajā darbā nomainīja Visvaldi Vēju. Vienu laiku - noliktavas pārzinis "Draudzībā". Mācītājs Akmentiņš bija "Druvā" tajā pašā amatā, Launags - te. Reizēm satikušies. Bet par mācītāju tā arī nekļuva...

Dzeja

"Ja vien mani dzejoļi ir tā vērti," - viņš mēģināja iebilst pirms sarunas, "jūs jau zināt, par ko tie ir..." Jā, tie nav svētkos un skaļos pasākumos deklamējami dzejoļi. Vārsmās Rūdolfs Launags ieliek klusu prieku un pateicību par dzīvi, pieminot arī savu prieka avotu - Dievu.

"Tā paklusām, kautrīgi dzejot sāku ģimnāzijas laikā. Toreiz modās pirmā mīlestība... Bet laikam kā dzīvē, tāpat arī rakstot, jābūt kādam pamatīgam satricinājumam, kas palīdz kautrību pārvarēt. Un tā man notika 80. gadā, kad 17 gadu vecumā dēls aizgāja traģiski bojā ceļa negadījumā. Un līdz ar viņu - līgava. Palika dzīva maza meitenīte, kas bija līdzi. Tas deva tādu triecienu, ka vispirms jūtu uzplūdos radās pirmais dzejolis par viņa nāvi, un tā - viens aiz otra, viens aiz otra..."

Domu brīvība, cerības

Rūdolfs Launags ir bijis Sv. Jāņa draudzes baznīcas saimnieks. Baznīcā viņu draudzīgi sagaidījis un uzņēmis mācītājs Jānis Vanags. Sācis mācītājam staigāt līdzi, tas uzticējis dažādus pienākumus. Toreiz abi divi baznīcā bija nesen ienākuši, mācītājam bijusi arī otra draudze - Skrundas ielā. Rūdolfs Launags uzticēto darījis tāpat, kā Remtē skolotāja darbu, - bijis iesācējs. Bet ne vienmēr zemē metams - smaida par sevi.

"Man ārkārtīgu prieku pagātnē sagādāja atmodas laiks, kad stāvēju dzīvajā ķēdē pie Bauskas rokrokā ar citiem. Biju vienā saietā Rīgā, laukumā, kur visai cilvēku sajūsmai dzīvoju līdzi. Spontāni uzliesmoja tāda domu brīvība - uz to es ļoti daudz cerēju. Bet... daudz kas tā arī nepiepildījās. Šajā laikā sāk parādīties negatīvais, un tas mani šausta - mantkārība, skaudība... Uzņēmumi dzimst, bankrotē. Cits raud, cits berzē rokas aiz prieka. Valdība nesaticīga. Ir slikts iespaids par tagadni. Es būtu varējis daudz ko sākt no jauna tagad, jaunajā laikā, bet konstatēju, ka pasē dzimšanas gads ir 1923. Tas nozīmē - ārkārtīgi daudz, un ceļi slēdzas. Viena barjera pēc otras - nav, nav, nav tev vietas. Un es ieraujos, dzīvoju mājās. Man izsniedz pensiju, es cenšos būt ar visu mierā," - tā mans sarunu biedrs un piebilst: "Bet es te jums stāstu kaut ko pavisam nevajadzīgu..."