Eņģelis

JĀNIS STRAZDIŅŠ, skolotājs:

- Ir cilvēki, kurus mēs saucam par eņģeļiem, jo viņi ir bezgala labsirdīgi. Tad mēs mēdzam teikt: šis cilvēks ir kā eņģelis! Manā dzīvē tādi eņģelīši ir bijuši skolēni, darbabiedri, kas palīdzējuši grūtā brīdī. Tādi eņģeļi ir daudzi medicīnas darbinieki, kas neskatās, cik viņiem dos naudu, bet ārstē cilvēkus ar lielu mīlestību. Diemžēl mēs bieži šādus cilvēkus neprotam novērtēt. Labo nespējam saskatīt tādēļ, ka mūsu pašnovērtējums ir pārāk augsts, un tādēļ neredzam labo cilvēku līdzās.

Augstākā vara grūtos brīžos palīdz, sūtot sargeņģeli. Katram cilvēkam ir arī savs sargeņģelis, kuru mēs neredzam, bet bieži dzirdam. Pasaulē ir labais un ļaunais. Ļaunais bieži ņem virsroku, un tad nesaklausām sava sargeņģeļa balsi. Kad man bija četri gadi, es iekritu dziļā akā. Mani mēģināja vilkt ārā, biju ar rociņām cieši pieķēries akas ķēdei. Tad atnāca cilvēks ar vienu roku un mani izvilka.

Man agri nomira vecāki, bet audžuvecāki bija tik mīļi, ka es vēl tagad jūtu viņu tuvību, to, ka mani sargā.

Vienu laiku man bija ļoti dziļa depresija, neviens ārsts nespēja palīdzēt. Un tad reiz man likās, ka kāds saka: ej, dari, viss pāries! Un tiešām tā notika. Visspilgtākais gadījums - es biju jauns un smagi saslimu ar tīfu. Ārsti nedeva nekādas cerības, un es biju sagatavojies mirt. Vienu rītu, guļot ar augstu temperatūru, jutu, ka pie manis Kāds ir un saka: jaunais cilvēk, jūs nemirsiet, dzīvosiet ļoti ilgi, būsiet vajadzīgs cilvēkiem, jums būs jāpilda uzliktais uzdevums. Pēc nedēļas biju vesels.

Eņģeļi tēloti mākslas darbos, par tiem rakstīts arī Bībelē. Es ticu, ka nav ļaunu cilvēku. Dievs palīdzēs tad, ja pats palīdzēsi citiem, ja tici Dievam. Tad ir vieglāk dzīvot šajā pasaulē.

KRISTĪNE MAKS, psiholoģijas konsultante:

- Dzirdot šo vārdu, vispirms jādomā - kur tos eņģeļus var sastapt? Eņģeli, pirmkārt, ir vēstneši. Un ir eņģeļi, kas visu laiku mums ir blakus, - sargeņģeļi, ar kuriem vai nu draudzējies, vai arī ne. Bet viņi tāpat ir - tuvāk vai tālāk. Arī mēs viens otram varam būt kā eņģeļi. Mans vīrs - man, es - viņam. Mans vīratēvs, kad aizbraucu ciemos. Reizēm kaut ko ļoti gaidu - stopēju uz ceļa mašīnu, un šoferis pietur. Tad gluži neviļus man izsprucis: jūs parādījāties kā eņģelis! Rīgā augstskolā gaidu profesori un nervozēju. Pēc divām minūtēm viņa tiešām nāk! Un es atkal domāju - viņa nāk kā eņģelis. Mana spriedelēšana šobrīd varbūt ir mazliet primitīva. Iespējams, eņģelis ir kāda nesaprotamā daļa, kas ātri pārvietojas laikā un telpā. Mums, cilvēkiem, lai būtu pilnīgi, ir jāmeklē sava otrā puse, bet eņģeļi ir bezdzimuma būtnes, pilnība.

Kad biju slimnīcā un ārsts pateica, ka mana kāja nav ārstējama, man bija ļoti smagi. Sāku lūgt Dievu. Un pēkšņi es jutos kā nonākusi vietā, kur ir silti, gaiši, mierīgi - kā mājās, kā klēpī. Nejutu ne laiku, ne sevi fiziski, ne to, vai esmu sieviete vai vīrietis, - tikai garīgu laimi un pacilātību. Es domāju, ka eņģeļi tā jūtas visu laiku.

Reizēm cilvēki ar savu rīcību, ar domām aizbaida savus eņģeļus. Un tad, kad lūdz palīdzību, eņģeļi var nepaspēt "atskriet". Taču cik daudz reižu ir tā, ka paklūpi, bet nesadauzies, tikai mīksti nosēdies. Eņģelis tevi it kā paņēmis uz rokām. Es pieņemu, ka viņi dara to, ko Dievs nepaspēj.

Taču ir darbi, kuri jādara mums pašiem. Mēs varam paļauties uz Dievu un eņģeļiem, bet, ja tikai sēdēsim un gaidīsim, - kādēļ tad vispār esam radīti? Dievs mums ir devis šīs izvēles iespējas.

Pierakstīja Valda Deruma