Popmūzikā jāgatavo jauna maiņa

Radio SWH dīdžeju, grupas Pienvedēja piedzīvojumi vokālistu MĀRI ŽIGATU var uzskatīt par daudzu Latvijas jauno muzicētāju krusttēvu. Viņš Liepājas dzintara publiku iepazīstināja ar Priekšnama grupām.

Tagad Dzintarā vadāt konkursu, bet vai pats arī kādreiz esat uz šīs skatuves sacenties?

- Divas reizes, bet, jāatzīst, ka konkursi līdz šim Pienvedējam nav bijuši veiksmīgākie. Varbūt tieši tā arī bija jābūt - jo tajā mirklī, kad cilvēks uzvar vai kaut ko iegūst, viņš atslābinās. Tāpat kā cilvēciskās attiecībās - laiks, kad puisis iepazīstas ar meiteni, to aplido, dāvina ziedus, ir visskaistākais. Kad viss ir noticis, tad sākas sūrā ikdiena. Arī mūzikā šāds laiks dod tādu kā dopingu, kā spītību. Uzvara festivālā jau neliecina par to, ka kāds ir labāks. Mūziku nevar iedalīt, vērtējot tās izpildītājus - kurš ir labāks, kurš sliktāks. Vienmēr - cik daudz ir cilvēku, kuriem patīk uzvarētājs, tikpat daudz ir to, kas saka: nē, viņi nebija pelnījuši. Tā ka kutelīgs jautājums - kurš labākais?

Kāds ir jūsu viedoklis par šīgada konkursantiem?

- Pilnīgi bez jebkādas lobēšanas un personiskām simpātijām - Mame bija muzikāli visstiprākie. Viņi muzicēja precīzi, un varēja redzēt, ka bija ļoti rūpīgi strādājuši un gatavojušies. Viņi panāca to, kam koncertā jābūt, - ka nevar atstāt vienaldzīgu klausītāju. Vienalga, ko spēlē, - spīdmetālu vai ar kokli sēdi viens pats uz skatuves.

Grupai Aparāts ir nedaudz liderīga attieksme, bet tā stilā iederas. Ir grūti ko pārmest, jo mūzika, kuru puiši spēlē, kādi viņi ir ārpus un uz skatuves - tas ir komplekss. Latvijā nav daudz tādu, kā viņi - teātris nav tikai skatuve, tā ir viņu ikdiena arī.

Par Liepājas puišiem Dawntown - viņiem šī ir lielā loze, ko izvilkuši, un, ja paši nebūs muļķi, mācēs izmantot šobrīd sev pievērsto preses uzmanību un ļoti rūpīgi strādās... Tā ir jauna grupa, un tas jūtams, manuprāt, haotiskā mūzikas izvēlē, bet ir piedodami, jo neviens mēs 12 gados nevaram pateikt, kas būsim, kad izaugsim lieli. Tāpat grupa šobrīd ir kādā attīstības pakāpē. Kā tai turpmāk klāsies, atkarīgs no pašas.

Kopumā, atklāti sakot, es konkursā gaidīju augstāku līmeni. Biju mazliet vīlies. Domāju, šis ir ievērības cienīgs pasākums, kuram pievērsta preses, radio, sabiedrības plaša uzmanība, diemžēl daudzas grupas pret to izturas pavirši. Ja nevēlies - nepiedalies, nav jāpiedalās ar gariem zobiem. Daudzas grupas, kas palika aiz atlases un dzīvajā spēlē labāk, bija pelnījušas būt konkursa finālā.

Ar raidījuma Priekšnams grupām ciemojāties Saldus saulē, esat arī Liepājā. Ņemties ar jaunām grupām - tā taču ir labdarība. Kādēļ nepieciešams tās celt saulītē?

- Jā, tas noteikti nav bizness, un es sarunātu pilnīgas muļķības, ja censtos iestāstīt, ka tā ir mana misija vai kaut kas tamlīdzīgs. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši - tad, kad mēs (Pienvedēja piedzīvojumi - A. M.) sākām, mums ļoti pietrūka tāda raidījuma, pietrūka cilvēku un radiostacijas, kas ar to ņemas. Šobrīd ar Zigmara Liepiņa labvēlību jau izveidojusies mašinērija, kuru ir neiespējami apstādināt. Ir piesaistījusies Latvijas Televīzija, un turpmāk tiks filmēti šie raidījumi, filmēti videoklipi jaunām grupām.

Būsim atklāti, vēl pēc gadiem mums nebūs Jumpravas, Pērkona, Līvu un citu. Jāsaprot, ka cilvēki paliek vecāki un, tieši tāpat kā sportā, jauna maiņa ir vajadzīga. Ja kāds naivi cer, ka tā nokritīs no debesīm, megastāri uzradīsies uzreiz un visi viņus mīlēs un cienīs - tādam cilvēkam nav viss kārtībā ar galvu. Māksla, mūzika veidojas pakāpeniski, un šajā procesā atkrīt vājākie, vēlāk daudz kas summējas kopā. Tas jāsaprot un jāsāk ieklausīties jaunajos. Neapšaubāmi daudzi no tiem pazudīs pēc gada, diviem, bet daudzi paliks, savienosies citās grupās. Jāsāk ievērot šos vārdus, sejas - tas ir viens no lielākajiem darbiem, kas jāveic Latvijas medijiem.

Bet - jābūt sistēmai...

- Mēs cenšamies šo sistēmu sakārtot. Ar Priekšnamu kopā strādā mūzikas žurnālisti, raksta par notiekošo un arī to izprot. Mūsu aktivitātes pēc iespējas tiek atspoguļotas. Tikai žēl, ka avīžu, žurnālu un raidījumu īpašnieki to vēl negrib saprast. Protams, viņu darbs ir bizness un šobrīd vārds vai grupa X nevienam neko neizsaka. Viņi tā arī saka: "Okay, bet X nevienam neinteresē." Tomēr tad, kad nebūs vairs, par ko rakstīt, viņi būs spiesti rakstīt par X, bet tad varbūt X teiks: "Okay, bet tagad tu man maksāsi, ja par mani gribi rakstīt, - kā tas normālā valstī notiek."

Tas ir jādara visiem - ja mēs gribam Latviju celt saulītē ārpus valsts robežām. Ir ļoti daudz dažādu mūzikas novirzienu festivālu, kas notiek tepat netālu - Polijā, Vācijā, Čehijā. Tur mums ir savs vārds jānes. "Prāta vētra" ir lieliski pierādījusi, ka to var izdarīt - ar ārkārtīgi lielu darbu. Tas jādara visiem, un nevar teikt: "Labi, puiši, jūs pamēģiniet un tad, kad izdomāsiet pasaules supermegahītu, tad mēs jūs pārdosim, un visi par jums rakstīs."

Vai jaunie arī pietiekami strādā paši, nevis gaida, kad iedos?

- Nē, tā nav, ka gaida. Ja es pats nebūtu ar mūziku ņēmies un tam visam lauzies cauri, varbūt uz to skatītos savādāk. Bet tagad ir tā, ka puiši strādā par pliku velti, par neko, jo apzinās savu situāciju, izprot stāvokli Latvijā mūzikas dārziņā. Viņi ļoti strādā, jo zina, ka nav vienīgie. Latvijā ir aptuveni 150 jauno grupu. Katra no tām domā, ka būs īstā, kas spēlēs un varbūt nesīs savas valsts vārdu pasaulē.

Esmu ļoti priecīgs, ka ir daudz mūzikas novirzienu. Ja pirms gada, kad Priekšnams sākās, aktīvi bija ģitārroka stila spēlētāji puiši, šobrīd mums malu malās ir dziedošas meitenes, zēni, popmūziķi un citi. Sasūtīti dažnedažādi darbi, tā ka rudenī ar jaunu spēku Priekšnams sāks jaunas izlases ierakstīšanu. Cik mums pietiks laika, naudas, enerģijas un nervu, mēs darīsim. Būtu nelietīgi iesākto pamest, jo...

... ir jāatbild par to, ko pieradina?

- Jā, ir jāatbild - kā Mazajā princī, un nevar vienkārši likt sevi iemīlēt, likt ar sevi rēķināties, dot cerību, bet pēc tam pateikt: tas bija viss, ko es varēju izdarīt. Arī tāds mirklis pienāk, jo raidījums Priekšnams nav ne tētis, ne mamma. Mēs vienkārši dodam iespēju. Kā katrs to izmanto - tā viņa kompetence.

Darbs iet uz priekšu, un, lai cik jocīgi būtu, tas pats par sevi veidojas. Man jāpiemin Zigmars Liepiņš, kas pareizi teica: "Tu nemaz pats nejutīsi, kā tas viss apaugs un atradīs savu vietu. Tu nezini, kas būs pēc gada, ar to varbūt jau ņemsies citi cilvēki. Galvenais - kaut ko iekustināt." Es pieļauju, ka pirmo Liepājas dzintara festivālu rīkotāji arī nezināja, cik daudzveidīgs būs dzintars. Šobrīd nav cita tik stabila pasākuma. Protams, pēc tā mēs analizējam, kā izdevies, un ir ļoti viegli kādu gānīt un noliegt, spriest un neko nedarīt. Būtu forši, ja cilvēki nesāktu noliegt, bet sāktu saprast - cik svarīgi tas mūsu valstij un tiem, kas nodarbojas ar mūziku.

Ko novēlat zēniem, kuri varbūt klusībā trinkšķina ģitāru?

- Atceros kādu interviju, kuras vārdi man palikuši atmiņā. Ir jādara tā. Ja tev patīk mūzika un esi no kaimiņa aizņēmies ģitāru, mājās trinkšķini, trinkšķini un esi pat izdomājis dziesmu, un kāds kaimiņu puisis jau to ir iedziedājis..., 77 reizes pārdomā, vai tu to vēlies darīt. Pat tad, ja tu to vēlies, pēc tam vēl 777 reizes pārdomā - vai tu esi gatavs ziedot savu dzīvi? Ka tu trinkšķināsi ģitāru, ierakstīsi vienu dziesmu studijā, uzkāpsi uz skatuves, ka ar to viss būs panākts - tā ir ļoti liela ilūzija.

Muzicēšana ir darbs, kurā jāiztērē viss, kas tev ir, jāiztērē pat tas, kā tev nav, un tad varbūt kaut kas no tevis iznāks. Ja Dieviņš tev devis talantu dziedāt, sacerēt, spēlēt vai justies īpaši - tas patiesībā ir Dieva kredīts. Un tas ir jāatdod, jo nekas šajā pasaulē nevienam netiek tāpat dāvināts. Arī tad, ja tu vari būt lielisks tramvaja vadītājs, tev jābūt savā vietā. Ja katrs darīsim to, ko spējam darīt, mēs būsim bagāta, laimīga un stipra nācija. Bet... viss jau senos laikos ir sācies ar dziesmām, un, domāju, arī tagad ar dziesmām tiksim pāri visām ķibelēm.