Edgara Dunsdorfa piemiņai

Zīmīgā dienā - 23. augustā - Rīgā, Raiņa kapos, pēdējā gaitā tika izvadīts izcilais vēsturnieks un tautsaimnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Universitātes Vēstures institūta goda biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks profesors Edgars Dunsdorfs.

E. Dunsdorfs nodzīvoja garu mūžu un mira 97 gadu vecumā Melburnā, Austrālijā. Tas, ko paveicis "pats ražīgākais, pats daudzpusīgākais un arī pats kritiskākais no visiem mūsu vēsturniekiem" (akadēmiķa J. Stradiņa vērtējums), ietilpst 59 sējumos, 14 tulkotās grāmatās (par skautu kustību), 31 unikālā rakstu krājuma "Archīvs" sējumos. Bet - ne tikai. Vairāk kā pustūkstotis rakstu publicēti laikrakstos, žurnālos, kopēju pētījumu grāmatās.

Edgars Dunsdorfs dzimis 1904. gada 20. oktobrī Saldū. Izglītību Pirmā pasaules kara dēļ viņam nākas iegūt sūri un grūti. Bet jau Latvijas brīvvalstī viņš beidz Latvijas Universitāti. Protams, klāt jau agrāk apgūtajām angļu, latīņu, lietuviešu, krievu, vācu valodām, iemācās zviedru, arī dāņu, flāmu, holandiešu, norvēģu un ukraiņu valodu.

Kopš 1937. gada Dunsdorfs strādā Latvijas Universitātē. Šajā gadā ievēlēts par Latvijas Vēstures institūta līdzstrādnieku. Par 30 - to gadu vidus un otrās puses pētījumiem viņš iegūst Latvijas kultūras fonda godalgu, divreiz saņem Krišjāņa Barona prēmiju.

Viņa uzmanība tobrīd pievērsta Zviedrijā iegūto materiālu apstrādāšanai - top pētījumi par Vidzemes muižu saimniecībām un Vidzemes arklu revīzijām. Vēsturnieki teic, ka pētījumā par Latvijas ražām simt gadu laikā (1840 - 1936) Dunsdorfs konstatējis interesantas sakarības starp ražām, māju izpirkšanu un laulību intensitāti laukos.

Vācu okupācijas laikā Dunsdorfs Rīgas universitātē aizstāv doktora disertāciju "Vidzemes lielais zviedru kadastrs kā saimiecības vēstures avots."

1944. gada oktobrī E. Dunsdorfs dodas trimdā. Sākumā tā ir Vācijas trimda, no 1948. gada - Austrālija, kur Melburnā Dunsdorfs sāk strādāt par mācību spēku, bet tikai pēc 20 gadiem un pavalstniecības iegūšanas viņš kļūst par universitātes profesoru.

Dunsdorfam no Latvijas līdzi atvestas vēstures avotu fotokopijas, viņš intensīvi strādā arhīvos un saraksta fundamentālus darbus par Latvijas vēsturi.

Un vēl kādu grāmatu es nebaidos nosaukt par Latvijas vēstures grāmatu grāmatu. Tā ir 1978. gadā apgādā Daugava izdotā 600 lappušu grāmata Kārļa Ulmaņa dzīve. "Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis". Dunsdorfs attieksmē uz faktu interpretāciju ir mēģinājis pie jautājumiem, "kas vēl joprojām modina emocijas, pieiet ar aukstu prātu, izsakot savu viedokli bez ienaida un bailēm."

Tas viņam pilnībā izdevies. Tāpēc grāmata ir izpelnījusies visai dzedru trimdas ulmanistu spārna attieksmi. Arī Latvijā atkārtoti izdotā grāmata visai ietekmīgajā Ulmaņa glorifikācijas gaisotnē nav guvusi pienācīgu ievērību.

Edgara Dunsdorfa pēdējais lielākais darbs ir Grāmata par Saldu, kura Melburnā iznākusi 1995. gadā. Skrupuloza savā faktu savāktībā, neparasti silta attieksmē pret zinātnieka dzimto pilsētu.

1975. gadā Melburnā, saņemot Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balvu, zinātnieks teicis: "Ar vēsturi parasti ceļ pieminekli pagātnei, bet mēs ar savu vēsturi ceļam pieminekli Latvijas nākotnei. Šo dziņu nevar sadedzināt ne ar uguni, ne citādi."