Dziedinātājs klusums

.. Klusums nozīmē justies mājīgi; atbrīvoties no žņaugiem, neatsvešinoties no šīs zemes. Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums.

Tik klusi kā mākonim bezvēja vasaras debesīs slīdēt caur dzīvi un tikpat klusi no tās pazust.

Sniega pārslu lēnā lidošana saltā ziemas dienā nomierina - skatīties pārslās, nekā nedomāt, nekā nevēlēties. Zemē krītošie kristāli apdzēš nemiera uguni, mazina vientulības rūgtumu, vēsina sūrstošās brūces.

Just pacilātību, vērojot vanagu lidojam slaidos lokos augstu pāri namiem un koku galiem, izplestiem spārniem šķeļot gaisu.

Vērot bezdelīgas kā pērles rindojamies uz telefona drātīm un mums nepieejamā valodā vidžinot par lidojumu uz dienvidiem - viss saista mūs ar nenovēršamo, neizzināmo, kosmisko likumību.

Ja izdodas ieklausīties klusumā, pārvērsties par klusuma ausi, tad sāpēm pārklājas plīvurs un var nojaust visu lietu vibrēšanu.

.. Svētlaimes nojausma - ar kokiem kopā skaitīt rīta lūgsnu, ar putniem kopā sveikt jaunu dienu, ar ziediem plaukt pretī saules stariem, aizlidot ar strazdu koka galotnē.

Lielas lietas briest klusumā.

Nepietiek apklust, vajag sevi klusumā pārveidot, lai varētu iekļauties visaptverošā pasargātībā.

Klusumā mūsos iestrāvo mūžīgā gaisma.