Pasaules cilvēka muzejā

Šovasar apritēja 5 gadi, kopš Grobiņā iekārtots rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas muzejs.

No rakstāmmašīnas līdz klavierēm

"Mums vismaz kaut kas ir, ko Zentas Mauriņas rokas skārušas. Šī ir rakstāmmašīna, uz kuras tapa viņas pirmā grāmata "Tālā gaita"," - norādot uz zemu galdu pirmajā istabā, saka mana gide. Te vairākas vērtīgas fotogrāfijas un izdevumi, ar ko muzejā lepojas. Un īpašs bibliogrāfisks retums - pāris dāvinātu Brokhauza vārdnīcu sējumu. Slavenākā tālaika zinātniskā enciklopēdija, kurā par visu pasauli.

Uz otrās istabas durvīm plāksnīte - dr. Roberts Mauriņš. "Tas ir Valda Rozes nopelns - viņš ir lors Liepājas slimnīcā, nāk no mediķu ģimenes. Kā viņš iedomājās, tā iekārtoja telpu. Vecos instrumentus atgādāja no slimnīcas. Protams, tie nav Mauriņa instrumenti, bet rāda to laiku," - stāsta M. Gūža.

Pie sienas - tagadējā brocenieka Alfrēda Gūtmaņa gleznots Zentas Mauriņas tēva portrets. Gūtmaņa dzīvesbiedre ir grobiņniece, un viņš pats muzeju ir uzmeklējis, tagad te kļuvis par biežu viesi un draugu.

Trešā telpa ir vislielākā. Pie garākās sienas - pārfotografēti attēli no grāmatas "Zentas Mauriņas dzīve bildēs" (grāmatu Mirdza Gūža savulaik ieguvusi no Aleksandra Pelēča), bet iepretim logam - Gūtmaņa gleznots Mauriņas portrets, zem tā - rakstnieces vaska figūra krēslā.

"Kad mums ir ciemiņi, vienmēr aizdedzam sveces," - nošvirkst sērkociņš skolotājas rokās. Trīs baltas sveces svečturī pie durvīm, trīs - uz kumodes. Apsēžamies mīkstos krēslos, un es klausos stāstījumu par lietām šajā istabā. Te bieži notiek dažādi pasākumi, tikšanās, un nereti telpā skan mūzika. Dažreiz uz lielo melno klavieru taustiņiem ar vienu roku tautas dziesmu melodijas spēlē arī Mirdza Gūža, kad vienatnē. Bet muzeja apmeklētāji viņu pazīst kā dziedošu gidi.

Vaska figūru darinājusi Liepājas mākslas skolas pasniedzēja Svetlana Beļinska. Tas bijis viņas sirdsdarbs. "Dažam figūra patīk, dažs no tās baidās, bet es, tajā raugoties, saku, ka Zentu Mauriņu izveda pasaulē gudrā galva un čaklās rokas."

Septiņi dzīves principi

Tovakar skolotāja sacīja, ka viņai jātiekas ar rajona literatūras skolotājiem. "Es runāšu par Mauriņas septiņiem dzīves principiem. Pirmais - ka īsts latvietis mīl zemi, jo mēs esam zemnieku tauta. Otrais - īsts latvietis mīl mieru, jo zemi var strādāt tikai tad, kad ir miers. Trešais - īsts latvietis mīl klusumu, jo klusumā cilvēks sevi var atrast un skaļumā var pazaudēt. Ceturtais - īsts latvietis mīl savrupību, jo viņam ir tuva sava māja un tur var iekārtoties, kā pašam patīk. Piektais - īsts latvietis ir spītīgs, jo bez labas spītības neko izdarīt nevar. Viņa piebilst: par darba tikumu jau nav ko runāt - par to ir daudz runāts tautas dziesmās, un par daiļuma izjūtu arī ir ļoti daudz runāts tautas dziesmās.

Tās ir latvieša labākās rakstura iezīmes, un, ja katrs mēs tās turētu prātā, būtu vēl nozīmīgāki, nekā ir latvieši pasaulē. Tas viss ir grāmatā "Baltais ceļš: Studija par Annu Brigaderi"."

Padomju laikā - neko

"Balto grāmatu es izlasīju padomju laikā, daudz runāju pēc tās. Es padomju laikā bieži runāju, nesakot, ka tā ir Mauriņa. Arī toreiz, kad bija atklātā stunda par Gēti, man Zinātniskajā bibliotēkā iedeva Gētes Kopotos rakstus, kuros bija nolikvidēts, ka ievadu ir rakstījusi Mauriņa. Viņa bija pilnīgi aizliegta tanī laikā," - atceras M. Gūža.

Muzejs ir savedis ar daudziem interesantiem cilvēkiem. To skaitā arī literatūras zinātniece Izolde Zivere-Preisa no ASV. Viņa jautājusi - ko par Mauriņu rakstīja padomju laikā? "Neko," - atbildējusi grobiņniece. "Kaut gan ir viens ļoti bezkaunīgs Andreja Upīša raksts "Bezsaules norietā". Tas man kādreiz, pašai neko nezinot, likās tīri labs raksts - visi ir nelieši, kas aizbrauc uz ārzemēm. Raksts, protams, ir pārspīlēts."

Bet atmodas laikā, smej stāstītāja, viņa esot dabūjusi iesauku "mauriņdulla". Vienā vasarā sēdējusi Valsts bibliotēkā Rīgā un izlasījusi "Tālo gaitu" vācu valodā - jo latviski tur nebija. "Tās teksta daļas, kuras nesapratu, ierakstīju vāciski magnetofonā - ar domu, ka kāda kolēģe skolā man pārtulkos. Bet - vai kādam laiks tulkot, vai man ir laiks izrakstīt? Tomēr jau tajā pašā rudenī sāku skolēniem mācīt, kas Mauriņa tāda ir."

Grāmatu latviešu valodā dabūjusi vēlāk. Ieteikts zvanīt un lūgt Kultūras fondā. Jā, atsūtījuši - ar apstiprinājumu, ka grāmata ir dāvinājums Grobiņas vidusskolai.

Skolotāja ar labo dullumu ir aizrāvusi arī savus skolēnus, un vairākus gadus viņas vadībā ir rakstīti zinātniskie pētījumi par lielo rakstnieci. Mirdza Gūža arī pati ir pētījusi un izzinājusi. Viņas ieceres tagad - ar "Iedrīkstēšanos" aizbraukt uz Zentas Mauriņas vietām ārzemēs.

Ir vēl kāds sapnis - ja muzejs atgūtu visu doktorāta ēku, tajā varētu ierīkot tautas augstskolu. Bet ne jau telpu vien trūkst, ir nepieciešams arī inventārs - kur cilvēki sēdēs, uz kā rakstīs.

Muzeja dzīves kuriozi

Par muzeja vērtību tiek uzskatītas arī jautras situācijas un anekdotiski gadījumi - tos itin cītīgi pieraksta un stāsta. Visvairāk dīvainu atgadījumu saistās ar Mauriņas vaska figūru, kura nereti tiek uztverta kā dzīvs cilvēks.

Reiz Mirdza Gūža gaidījusi ciemos televīzijas lauku korespondentu Jāni Dimantu. Viņš ieradies, jau pa gabalu sniegdams roku: "Es esmu Dimants." Tad nostājies zālītes durvīs un paklanījies Mauriņai: "Labdien!" Mirdza Gūža izlikusies, ka neko nav dzirdējusi, bet briesmīgi nākuši smiekli, jau iedomājoties vien, - kas notiks, ja viņš ar izstieptu roku dosies pāri telpai pie sēdētājas. Par laimi, tā neesot noticis.

Lielāka anekdote bijusi rokdarbu izstādes laikā pavasarī. Viena sieviete nolēmusi, ka jāizslauka grīda un iegājusi Mauriņas istabā (bet sievietei tāds raksturs - ka neskatās cilvēkam virsū, kad ar viņu runā), nostājusies pie figūras un teikusi tā: "Lūdzu, kur te var dabūt lāpstiņu?" Klusums. Viņa atkārtoja jautājumu. Atkal, protams, klusums.

Uz muzeju bieži nāk skolēni. Rudenī - uz Raiņa stundu. "Kādu nedēļu pēc stundas redzu - trīs pirmklasnieki iet pa ielu. Man jau vienmēr patīk uzrunāt tos, kuriem soma lielāka par pašiem," - stāsta skolotāja. "Pielieku soli, eju viņiem garām un saku: "Kā nu ir, puikas, vai jūs nesat somas, vai somas nes jūs?" Viens saka, ka viņš nes somu, otrs - ka soma viņu nes. Trešais tā blēdīgi pasmaida un saka: "Es tevi pazīstu." "Ej nu ej, vai tā varētu būt?" "Jā, tu esi Zenta Mauriņa, es pie tevis biju!""