Mūžs - skulptūrās un atmiņās

Pie tēlnieces ALVĪNES VEINBAHAS, mūsu novadnieces, viņas jubilejas priekšvakarā uz Rīgu braucu kopā ar Zirņu pagasta padomes priekšsēdētāju Vilni Grāveli, bibliotekāri Benitu Kārkliņu un vizuālās mākslas skolotāju Maigu Rolavu.

Jubileju viņa nosvinēja 2. septembrī. Bet todien, siltajā augusta nogales rītā, zirņenieki sveica Alvīni Veinbahu ar skaistiem ziedu pušķiem un jubilejas kliņģeri. Un stāstiem par dzimto pusi. Maiga Rolava ar skolēniem izstaigājusi mākslinieces bērnības takas Zirņos. Alvīnei Veinbahai acis iemirdzējās, apskatot atvestās fotogrāfijas. Ātro Stuku, viņas tēva māju, vairs nav. To vietā ir akmeņu drupas, lielā liepa, citi koki, ir dīķītis un takas gar Paksītes upi, pa kurām bērnībā Alvīne skraidījusi, par vizbulītēm un māllēpītēm priecājoties. Bet kad zirņenieki rāda fotogrāfiju, kurā redzams lielais čuguna krusts Pinku (Tebernieku) kapsētā, Alvīnes Veinbahas acis kļūst valgas, jo šajā vecajā kapsētā guļ viņas vecākie brāļi un māsas.

"Vai tad suņakmeni neredzējāt?" interesējās tēlniece. Viņai atmiņā, ka netālu no mājām bijis akmens, kas līdzinājies sunim. Toreiz Alvīne, protams, nezināja, ka kādreiz no akmens spēs radīt tādus tēlus, kādus vien uzburs fantāzija.

Kaunējās teikt, ka vēlas kļūt māksliniece

"Man patīk nenoteiktas formas akmeņi, kuros var kaut ko ieraudzīt," atzīstas Alvīne. "Tad var turpināt izcelt no akmens to, ko esi ieraudzījis vai vēlies redzēt. Parasti vispirms veidoju modeļus. Ja ir pasūtījums, tad gribot negribot jādomā lietišķāk, jāzīmē precīzas skices."

Alvīnes zīmēšanas skolotājs Saldus pamatskolā bija M. Ventiņš. "Viņš tik interesanti prata stāstīt par mākslu un māksliniekiem, taču uzskatīja, ka tā nav meiteņu nodarbe," atceras Alvīne Veinbaha. Viņai skolā vienlīdz labi padevusies gan matemātika, gan zīmēšana. Bet, kad jautāja, par ko Alvīne vēlas kļūt, viņa kaunējusies teikt, ka - par mākslinieci. Atbildējusi, ka studēs matemātiku.

Pēc kara - 1945. gadā - iestājusies Kuldīgas daiļamatniecības skolas keramikas nodaļā. Tas bijis pirmais pakāpiens ceļā uz mākslu. Pēc tam, par spīti grūtajiem sadzīves apstākļiem, viņa iestājās Mākslas akadēmijā. Atceras, ka pašapziņas un neatlaidības stiprināšanā daudz devusi tēlnieka Kārļa Zemdegas atzinība. Prasīgā pedagoga Kārļa Zāles lielākā kritika, aplūkojot jaunās studentes kompozīcijas, bijusi - "Vai jums tā patīk?"

Skulptūru izjūt ar pirkstu galiem un, sevī ieklausoties

Alvīnei Veinbahai vienmēr licies svarīgi ar tausti izjust topošo skulptūru. Sevi viņa uzskata vairāk par dramatisku tēlnieci, kas spēj būt arī liriska. Par to liecina darbi "Saulgriežu ritms" (šamots, 1974.), "Līdzjūtība" (terakota, 1975.), "Puisītis" (granīts, 1962.) un citi. Skulptūras visbiežāk ir maigām noapaļotām formām. Vēlākos darbos tiek pausta skaudra doma - cilvēks ir grēcīgs, bet viņam nav atņemta cerība uz apžēlošanu un piedošanu.

Alvīne Veinbaha daudzreiz veidojusi un kalusi, pakļaujoties spontānām emocijām. Bet visai bieži paveikto iznīcinājusi, jo uzvarējusi paškritika.

"Sen esmu atklājusi, ka spēju būt aktrise, iejusties situācijās un tādos pārdzīvojumos, ko pašai nav iznācis piedzīvot," atzīstas tēlniece. "Kad taisīju projektu pieminekļu konkursam Salaspils koncentrācijas nometnei, spēju iztēloties šo cilvēku sāpes, bailes nāves priekšā."

Viens no viņas spilgtiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ir rokas ("Mīlestība" (ģipsis), "Rokas ar drapērijām" (šamots), "Auglīgie tīrumi" (granīts), kapa piemineklis vecākiem (granīts). "Man kādreiz likās, un patiesībā arī vēl tagad esmu pārliecināta, ka tautām uz zemes jādzīvo draudzīgi," stāsta tēlniece. "Esmu veidojusi kompozīcijas, kurās redzami nēģeri, vācieši, citu tautību cilvēki. Vēlākos gados, ar reālo dzīvi saskaroties, man gan nācies daudz ciest. Aizvedu bērnus pie ārsta, bet viņš runā ar mums tikai krieviski. Arī veikalos, kad runāju latviski, pārdevējas nepievērsa man uzmanību. Bet tāpēc jau tautu draudzības ideja nav slikta. Ne jau tautība ir galvenais, bet cilvēcība."

Visai ģimenei mākslinieku talants

Mājās pie sienām redzamas vairākas dzīvesbiedra Jāņa Kakša gleznas. Viņš strādājis par arhitektu. Ar mākslinieka talantu apveltīti arī visi trīs dēli. Diemžēl Ģirta vairs nav, viņš gājis bojā, lidojot ar deltaplānu. Satikām Juri un Klāvu. Viņi abi glezno, veido kolāžas. Klāvs sarakstījis mācību brošūru "Krāsas", kuru skolotāja Maiga Rolava atzina par labu mācību palīglīdzekli. Gan Juris, gan Klāvs asus vārdus veltīja Latvijas valdībai, korupcijai un angažētībai, kas valdot arī mākslā. Abi bija priecīgi par zirņenieku ieceri veidot šīs ģimenes darbu izstādi Zirņu pagastā.

Māja, kurā glabājas mākslas vērtības

Māja, kurā dzīvo Alvīne un viņas vīrs, kādreiz piederējusi tēlniecei Aleksandrai Briedei, kas tagad jau aizsaulē. Abām tēlniecēm bijušas draudzīgas attiecības. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Alvīne dzīvojusi daudzdzīvokļu mājas sestajā stāvā, kur stiepusi mālu un veidojusi modeli skulptūrai par iecienīto tautu draudzības tēmu. Bijis norunāts, ka darbu nāks apskatīt kompetenta komisija, kas izlems - uzņemt vai neuzņemt Alvīni Mākslinieku savienībā. "Pēdējā brīdī es sāku domāt - diez vai mans darbs vispār ir rādāms, vai tas patiks? Nobijos un nevienu nelaidu iekšā. Mākslinieki noskaitās un nosprieda, ka ar tādu nav ko rēķināties. Toreiz arī Briede bija stāvējusi aiz durvīm. Pēc tam viņa uzaicināja mani pie sevis un ļāva strādāt un dzīvot - šajā pašā mājā, kur tagad dzīvoju," tēlniece kavējas atmiņās. Arī tagad šeit pat ir viņas darbnīca.

Tā iesākusies abu tēlnieču draudzība. Aleksandra biklo Alvīni mēģinājusi "ievest" mākslinieku aprindās. Pirmo reizi sadusmojusies, kad Alvīne bez atļaujas bija paņēmusi vienu no Aleksandras kaltiņiem, sekojušas citas nesaskaņas. Beidzot Briede paziņojusi, ka nevēlas vairs Alvīni redzēt. "Tolaik biju sākusi kalt pieminekli latviešu strēlniekiem, nācās ar visu lielo akmeni pārcelties citur, pie tam - vairākkārt, līdz beidzot puspabeigto skulptūru abi ar vīru aizvedām uz viņa mājām Jaunpiebalgā. Tur arī to pabeidzu."

Liels bijis Alvīnes Veinbahas pārsteigums, kad Briede savā testamentā māju Kalnciema ielā novēlējusi Alvīnei. "Tagad esmu uzraugs un sargs viņas daudzajiem vērtīgajiem darbiem," saka Alvīne Veinbaha, ievedot mūs Briedes darbnīcā.

Te tiešām ir kā lielā izstāžu zālē, lai gan skulptūras saliktas cieši viena pie otras. Arī Kārļa Ulmaņa krūšutēls, pirmās Latvijas brīvvalsts laika karogs. Izrādās, ka Ļeņina skulptūru un pieminekļu veidotāja, tāpat kā daudzi citi tolaik, dzīvojusi dubultu dzīvi, arī savā mākslā radot nodevas toreizējai iekārtai.

Mums ir mazliet nereālas izjūtas - kā citā dimensijā nonākušiem pēc sadzīviskās Rīgas trokšņiem, mašīnu straumes un cilvēku burzmas. Pie mājas pāris akmeņu, kurus tēlniece iesākusi kalt. Ir iecere radīt skulptūru "Māte un bērni". Vai tiešām, neraugoties uz saviem solīdajiem gadiem, viņa vēl strādā? Juris teic, ka tagad, kamēr tēvs slims, mātei laika tikpat kā neesot, taču viņa joprojām pamanoties kaut ko "skrubināt".