Vājība

INESE GULBE un ANDRIS ZAMBERGS par cilvēku rakstura vājībām.

INESE GULBE, Saldus Bērnu un jaunatnes centra metodiķe:

- Vai ikdienā mēs sakām - mana vājība ir...? Man šķiet, ka vairāk tomēr lietojam - man patīk, garšo, es interesējos, krāju, lasu. Ja jau vājība ir rakstura vājums un nespēja pretoties kādai tieksmei, kā šis jēdziens skaidrots Latviešu valodas vārdnīcā, tad visas negatīvās izpausmes - smēķēšana, alkoholisms, narkotikas, apmelošana, zagšana, pat ceļu satiksmes noteikumu neievērošana, kāre pēc naudas ir vājība. (Bet vai alkoholiķis teiks, ka viņam piemīt slikta vājība?...)

Vai vēlme palīdzēt citam cilvēkam, prasme uzklausīt un saprast otru, nedarīt un nevēlēt ļaunu arī nav vājības? Ja tā, tad šīs būtu pretējas - pozitīvās - vājības. Jā, un kur tad vēl ikdienišķās vājības - iepirkšanās, kafija, datori, patika braukt ar automašīnu, vēlme greznoties ar dārglietām, lasīt žurnālus un grāmatas, nepieciešamība mazgāt traukus, audzināt bērnus, nogaršot pa kūciņai, garda maltīte, sēņošana, ogošana, vēlme no rītiem pagulēt ilgāk... Tās taču ir mūsu vājības, kuru kārdinājumam nespējam pretoties. Vai tad varam atteikt krūzi kafijas no rīta?

Cik dīvaini - ir arī daudziem cilvēkiem kopīgas vājības - dziedāšana, dejošana un mielasta baudīšana. Lai atceramies kaut Rīgas svētkus!

Man ir divas vājības, kas nāk līdzi jau no bērnības. Viena ir kolekcionēšana. Es mazotnē krāju Gunāra Bērziņa zīmētās karikatūras, man to ir pat ļoti daudz savākts. Bet tagad no rokām neizlaižu dažādu rotaļu aprakstus un spēles, jo tās noder un jāizmanto darbā. Tiklīdz izdota jauna rotaļu grāmata, vienmēr to nopērku.

Bet otra mana vājība ir skābu kāpostu zupa, kas izvārīta uz "dzīvas" uguns čuguna katlā. Zupā ir cauraugušas gaļas gabali, bet tikai tai jābūt "tīrai" - bez kartupeļiem, grūbām un citām piedevām - tāda zupa, kādu vārīja mana vecāmamma un tagad vāra mamma.

ANDRIS ZAMBERGS, Blīdenes pagasta padomes priekšsēdētājs:

- Vājības ir cilvēku rakstura iezīmes, un tās, manuprāt, var vērtēt no diviem aspektiem. Pirmais - tās ir vājības, kas nerada sliktas sekas sabiedrībā, nedz arī nodara kādam pāri. Tāda noteikti ir dāmu iepirkšanās kāre, arī filatēlistu azarts marku krāšanā un tamlīdzīgas vājības. Otrs aspekts - vājības, kas var radīt nelabvēlīgas sekas kolektīvā vai sabiedrībā kopumā. Šīs vājības izraisa šaubas, tās raksturīgas lielu un mazu kolektīvu vadītājiem un pat var novest pie kraha.

Runājot par vājību sliktajām izpausmēm, jāmin mūsu valdības politika - tāpēc, ka cilvēki, kas valsts priekšgalā, nespēj normāli izlemt. Grib viņi to vai nē, bet opozīcija noteikti vienmēr balso "pret" ierosinājumiem un lēmumiem. Par vājībām gan šo nespēju izlemt varētu dēvēt tad, ja cilvēki šaubītos par savu rīcību. Bet viņi jau nešaubās, dara spītības pēc.

Mīļas un nekaitīgas vājības ir katram cilvēkam, tos arī dēvē par maziem hobijiem. Cilvēki ir daudz ko gatavi ziedot, lai šīs vēlmes piepildītu, - dabūtu kārotu mantu, redzētu, ko iecerējuši.

Es nedz kolekcionēju, nedz ar ko īpaši aizraujos, bet par savu vājību vai hobiju varētu uzskatīt medības. Man ļoti patīk iet medībās, kaut gan pēdējā laikā ir mazāk iznācis to darīt. Uz mežu aicina brīvā daba un interese to apskatīt, arī pastaiga un iespēja vērot dzīvnieku uzvedību. Mednieki medī nebūt ne tādēļ, ka viņos būtu kāre šaut. Dzenulis ikvienam ir kas cits. Nozīmīga ir arī kolektīva gaisotne medībās un pārrunas, kas notiek pēc medībām. Tad, protams, arī pastāsta mednieku stāstus.

Man prātā kāds piedzīvojums. Toreiz nošauts dzīvnieks bija iesprūdis starp diviem kokiem un ilgstoši nemainīja savu pozu. Vairāki mednieki ilgu laiku mēģināja to "nogāzt gar zemi", bet viņiem nekādi neizdevās. Izrādījās, ka lielais ragainis jau sen vairs nav dzīvs. Mednieku reakcija - protams, smiekli.