Pieskaršanās

Tik silti un labi pēcpusdienas saulesstars pieskaras vaigam. Rudens ziedu smaržu vāli samtaini un maigi glāstīt glāsta. Mazliet pagurusi sienāžu sisināšana savijas ar dzērvju klaigām, un ābeļzars kā dāsna devēja roka sniedz šķelmīgu sārtvaidzi augli: "Pagaršo!"

Šai pasaulē nekas nav atdalīts. Cits citam pieskaras vai tūkstoš veidos. Pat akmens sīks un skaudīgs, kas pēdu spiež zem kājām.

Ar dzirdi, garšu, ožu, ar redzi un tausti viss savienots garā sadraudzības ķēdē. Jūtās, domās, vārdos, darbos pieskaramies pasaulei.

Svarīgākais - kāds šis pieskāriens?

Kāds nāk tev pretī ar izstieptām rokām un atvērtu sirdi, gribēdams laimi saņemt, gūt, baudīt... jo vairāk, jo labāk! Varbūt mantos kaut ko, bet nabags un tukšs, kāds bija, tāds arī paliks. Un nelaimīgs.

Pēc - runās par vilšanos, veltīgu cerēšanu. Un pamestībā raudās. Velti! Tāpat kā pūces vientuļajiem brēcieniem naktī, arī patmīļa sirdij atbildes nav, vien pašas atbalss - bezjēdzīga un baisa.

Pieskaries DODOT pasaulei ap sevi - zemei, dzīvniekam vai cilvēkam. Esi kā upe, kas nebaidās, ūdenim aizplūstot, palikt tukša! Jo vairāk atdāvināsi no sevis, jo vairāk gūsi, jo vairāk būs, ko atkal citiem veltīt. Lielu un cēlu cilvēku pazīme esot tā, ka viņi ir dāvinātāji, kas paši sevi dāvina.

Dod arī tu savu mīlestību, savu sirdi, algu negaidīdams; no Dieva mācies, kas vienmēr pirmais mīl - pat tos, kas paceļ Viņam pretī dūri... Un varbūt tieši tāpēc tik skaista ir Dieva pasaule.

"Es", "man" un "tikai man" - tas dara nelaimīgu - tie pinekļi pie kājām laimes ceļā.

Aizmirsti sevi un pieskaries dzīvei dodot! Tu vari izmainīt daudz. Pieskaries sirdij, kas tev vistuvāk un kam vismazāk ko pretim dot. Tas nekas, ka zemu jānoliecas. Tas nekas, ka ilgi kā aklumā garām iets. Ir vērts taču pamēģināt.

Pieskaries - ar domām, ar vārdiem, ar darbiem! Pieskaries - ar savu skatienu laipnu, nesteidzīgu, ar savu laiku, projām neaiziedams.

Tad skaista un bagāta kļūs arī Tava pasaule.

Pieskaries dodot!