"Ulmanis manā sirdī"

Rīgā, Mākslas akadēmijā, bija skatāma izstāde - alternatīvais Kārļa Ulmaņa pieminekļa projekts "Ulmanis manā sirdī". Par šo izstādi mēdijos notika diskusijas. Arī divi mūsu rajona šīs izstādes apmeklētāji pauž savus vērtējumus un uzskatus.

Par veiksmīgiem šos projektus grūti nosaukt. Jūtams diletantisms. Paldies Dievam, ka smakot sākušais tēls sviestā tika ātri aizvākts. Būtībā tikai viens darbs man šķita normāls - profesionāls kokgrebums uz veca karakulādas kažoka pamatnes. Stavropoles novads pazīstams ar aitkopību, tāpēc šo netiešo norādi uz vietu, kur nācās uzturēties K. Ulmanim, uzskatu par pamatotu. Varu pasmaidīt par dažiem skolnieciskiem darbiem, bet kategoriski nevaru pieņemt ņirgāšanos par ģenerāli Bolšteinu, kurš, atšķirībā no citiem augstākās virsniecības pārstāvjiem, neizvēlējās Latvijas nodevēja ceļu, bet aizgāja nāvē. Šī izstāde man atgādināja Ostapa Bendera vizīti Krievijas provincē, kur "stājglezniecības meistari" veidoja portretus no auzām, prosas, kukurūzas, metāla uzgriežņiem utt. Interesentiem iesaku pārlasīt Ilfa un Petrova "Zelta teļu", garlaicīgi nebūs. Tomēr šajā gadījumā smieties negribas. Skumīgi, ka jaunatne neizprot valsts vēsturi.

Vairāk kā 20 autoru Mākslas akadēmijas aulā bija izstādījuši līdz šim neierastus maketus - asociācijas raisošus priekšmetus, kompozīcijas un pat pārtikas produktus. Vispopulārākie - ironizēšanai, asai kritikai un anekdošu sacerēšanai - lejkanna ar plakāta fragmentā uzzīmētu Kārļa Ulmaņa sejas profilu; bērnišķīga ozolzīļu kompozīcija; porolona cilvēciņš tortes dekorējumā un portreta figūriņa no sviesta (to skatītāji tūlīt degustēja). Pirmajā mirklī šķiet, ka studenti ne visai taktiski izturējušies pret svinīgi nopietnu konkursa tēmu. Turpretī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un K. Ulmaņa pieminekļa konkursa žūrijas loceklis Jānis Streičs izpratuši šīs izstādes būtību - Ulmanis katram māksliniekam un pilsonim var radīt personīgu salīdzinājumu, dokumentālās, literārās un vēsturiskās atmiņas.

Studenti nesaudzīgi kritizē pēdējā laikā izplatīto "visas tautas viedokļa" principu. Tāpēc, lūdzu! Bērniem - no ozolzīlēm, dārzkopjiem - kā enerģija no lejkannas; oratoriem fanātiķiem - no skaļruņa; tiem, kuri aizgājušos laikus arī šodien bauda kā pārpilnības paradīzi - dzīve kā uz tortes - kā pa sviestu! (jāatceras, ka ulmaņlaiku sviests tika eksportēts un bija garšīgs!)

Uz studentiem nedrīkst dusmoties vai apvainoties, jo viņi kā Raiņa antiņi devušies cīņā pret banalitātēm, paviršībām un pārsteidzībām mūsdienu monumentālās mākslas demokrātiskajos ideālos. Tas ir viņu atgādinājums, ka arī asprātīgs humors un satīra var veicināt domāšanu un mākslas uztveri.