"Es vēlētos būt Pūķis."

JĀŅA STŪRA dzejoļi publicēti mūsu avīzes literatūras un mākslas lappusē "Kurzemīte" un tos atzinīgi vērtē gan Valdemārs Ancītis, gan lasītāji. Aicinājām Jāni pastāstīt par sevi - kas viņu mudina šādā veidā izpaust savu "es", kurš, pēc dzejoļiem spriežot, ir jūtīgs, mazliet egoistisks, arī ironiski skumjš.

Jānim ir 22 gadi. Dzejoļus sācis rakstīt vidusskolas laikā, bet nopietnāk - pēdējos pāris gados. Pirmie panti jau aizmirsušies, tās esot bijušas tikai rīmes. Dzejoļu Jānim nav daudz - divas nepilnas kladītes, vēl vairāki - uz atsevišķām lapām pierakstīti.

Līdzšinējais dzīves posms, kuru varētu uzskatīt par kādā no viņa dzejoļiem dēvēto starpposmu, Jānim bijis sevis meklējumu laiks. Strādā viņš dažādus ar remontiem un būvniecību saistītus gadījuma darbus. Pēc Saldus 2. vidusskolas beigšanas neilgu laiku studējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, kur iestājies tādēļ, ka skolā labi padevusies un arī patikusi ģeogrāfija. Neilgo studiju laikā vairāk interesējusi studentu dzīve, nevis mācības. Liepājas Pedagoģijas akadēmijā - pusotru gadu mācījies datorzinības. Bet neesot veicies, jo bijis daudz augstākās matemātikas. Visbeidzot - Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur neesot varējis "pavilkt" maksas studijas.

Bērnību Jānis pavadījis laukos - Vārmes pusē, bet esot Saldus patriots. Viņam patīkot pilsēta. Laukos esot jauki aizbraukt paciemoties (tur dzīvo viņa mamma), bet dzīvot gan tur negribētos. Bērnībā laukos Jānis iemācījies visus lauku darbus, arī govi slaukt, un uzskata, ka jebkura darba prasme ir vērtība, kas dzīvē var noderēt. No darba viņš nebaidoties.

Vai var teikt, ka jūsu dzīvē šobrīd ir tāds kā starpposms, jo teicāt, ka gatavojaties atsākt studijas Latvijas Universitātē?

Jā, es tomēr vēlētos turpināt mācības - vai nu ģeogrāfos vai filologos, bet varbūt vēsturniekos, kur reiz jau stājos, bet nebiju pietiekami labi sagatavojies. Mani interesē vēsture. Nevēlos palaisties un palikt bez izglītības. Ja tas būtu iespējams, šķiet, ka apgūtu dažādas specialitātes.

Bērns, tāpat kā dzejnieks, pasauli uztver kā pirmoreiz piedzīvotu brīnumu. Vēlāk viss kļūst zināms un iepriekšparedzams - ar prātu, nevis ar sirdi...

Bērnībā, kā katram puišelim, man patika tehnika. Tēvs strādāja autoservisā par direktoru, un tur es pavadīju diezgan daudz laika. Taču visskaistākās atmiņas no bērnības ir neizsakāmā brīvības izjūta. Brālis un māsa bija par mani vecāki, bet viņiem ar mani nebija laika noņemties. Patika ģimenes braucieni pa bijušajām savienības republikām. Īpašā atmiņā kalni un kalnu upes. Atceros, kā Ziemassvētkos gājām uz mežu, kūrām ugunskuru un dedzinājām svecītes.

Mazos dažkārt vecākie brāļi un māsas, viņu draugi baida. Daudzi atceras, ka bērnībā baidījušies no atomkara, ka baidīti ar raganām un pūķiem...

Mani nebaidīja. Varbūt tāpēc joprojām ne no kā īpaši nebaidos. Pats gan citus bērnus esmu baidījis ar tumsu, spokiem un mošķiem. Starp citu, pūķi man patīk. Iespējams, tas Ursulas le Gvinas "Jūrzemes stāstu" iespaidā. Patīk pūķu mežonīgums, gudrība, viedums.

Vai jūs pats gribētu būt Pūķis?

Jā, tāda fantāziju vēlēšanās man ir bijusi. Man patīk mītiskā pasaule, skandināvu mitoloģija, elfi, maģija.

Kas notiktu ar cilvēkiem, ja viņi zaudētu spējas sapņot un fantazēt, ja Fantāzijas zeme izzustu kā "Bezgalīgajā stāstā"?

Domāju, ka nekas labs tas nebūtu. Visticamāk, ka tad neviens vairs dzejoļus nerakstītu. Varbūt es tiešām arī baidos, ka elektronisko tehnoloģiju ieviešana mazinās cilvēku spējas fantazēt. Taču, jāatzīst, - lai šajā jomā sasniegtu progresu, arī vajadzīga fantāzija. Varbūt nemaz tik ļoti par to nav jāuztraucas?

Mēs sākām runāt par grāmatām. Kurus autorus, kuras grāmatas jūs visbiežāk lasāt?

Dažādas, lai gan esmu diezgan izvēlīgs lasītājs. Dažkārt grūti iesākt lasīt, bet, kad iesāku, tad "aiziet". Mani autori ir Remarks un Vonnegūts. Šo rakstnieku grāmatas lasu un pārlasu. Remarks patīk tādēļ, ka tur vēsture, laiks, par kuru autors raksta, saistās ar cilvēku likteņiem. Tie ir skumju caurausti romāni, bet arī pamācoši. Vonnegūta darbos patīk ironisms, kas robežojas ar cinismu, ar melno humoru.

Nesen "Literatūrā un Mākslā" kāds mazpazīstams autors Juris Kelpšs uzrakstīja diskutablu rakstu, kurā nopaļāja vai visu latviešu literatūru, sākot no Poruka un Brigaderes līdz Repšei un Ikstenai. Kāda ir jūsu attieksme pret kritiku?

Domāju, ka šis autors sarakstījis daudz nepamatotu spriedumu. Man, piemēram, patika Kelpša kritizētā Jāņa Lejiņa grāmata "Zīmogs sarkanā vaskā" - par senlatviešu dzīvi. Autors daudz pētījis vēsturi. Tāpat patika "Kuršu vikingi", lai gan tajā vairāk fantāzijas par seno kuršu dzīvesveidu un cīņām. Es nedomāju, ka visā latviešu literatūrā nav nekā saistoša, ka tā ir pliekana.

Kāda attieksme jums skolas gados bija pret tā saucamo obligāto literatūru?

Atzīstos, ka tolaik neizlasīju nevienu obligātās literatūras grāmatu. Man literatūras skolotāja atļāva rakstīt domrakstus par attiecīgu tēmu. Šādā veidā nopelnīju atzīmes. Diezgan daudz obligātās literatūras izlasīju vēlāk. Daudz lasīju bērnībā, arī tagad - īpaši vasarās, kad mazāk darba un vairāk brīva laika. Skolas gados nebija laika - bija jāsporto, bija jautri pavadīt laiku ar draugiem.

Jums ir draudzībai, mīlestībai, cilvēku attiecībām veltīti dzejoļi. Kāda tām ir nozīme jūsu dzīvē?

Pati galvenā. Lai sāktu rakstīt, manuprāt, dzīvē kaut kam nopietnam jānotiek, kaut kas jāpārdzīvo, jāiemīlas... Bet vientulībā cilvēks bieži pats vainojams.

Ir nepieciešami iespaidi. Strādājot celtniecībā - putekļos, dzejošana diez ko neveicas. Arī vienmuļa ikdienība nerada dzejas tēlus un asociācijas. Lai gan, dažreiz sēžot bezdarbībā, arī esmu kaut ko uzrakstījis. Par emociju trūkumu sūdzēties nevaru. Varu pat teikt - esmu laimīgs. Visvairāk rakstu pavasaros un vasarās. Varbūt tāpēc, ka vasarā esmu dzimis, šis gadalaiks mani vislabāk ietekmē. Ir jau arī ziemā rakstīti dzejoļi. Daļa nav pierakstīta. Dažreiz eju pa ielu, un galvā rodas dzejas rindas. Kamēr tieku līdz rakstīšanai, viss - jau pazudušas. Vienubrīd domāju, vai tik neiegādāties diktofonu un ejot to dzejoli ierunāt. Tas gan laikam būtu nenormāls skats.

Ar ko varat salīdzināt brīdi, kad top dzejolis?

Es neprotu pateikt. Varbūt ar kāda Augstāka spēka sūtību. Bet ne vienmēr. Nereti vienkārši spēlējos ar vārdiem, kas ir visai interesanti.

Jums ir ironiski dzejoļi - "CV", "Tiesa" un citi. Arī par sevis norobežošanu no ārpasaules "polietilēna plēvē". Tā ir jūsu dzīves izjūta vai fantāzija par vientulības un dzīves nejēdzības tēmām?

Domāju, reizēm - jā. Lai gan vairumā gadījumu es iztēlojos, kā tas ir - būt vientuļam. Pats īpaši vientuļš nejūtos. Varbūt kādu brīdi - nepietiekami ievērots. Man patīk būt sabiedrībā. Lai gan patīk arī vientulīgi gājieni gar Cieceres ezeru, upi. Bet tā ir apzināta vientulība.

Vai vēlētos izdot savu dzeju krājumu? Šķiet, ka dzejoļu tam sakrājies pietiekami daudz.

Protams, ka gribētos. Man pat izdomāti dažādi nosaukumi, viens no tiem varētu būt - "Starpposms".

Jums patīk izdarīt kaut ko gluži neprognozējamu?

Kuram gan tas nepatīk! Gan bērnībā, gan skolā esmu to darījis, varbūt tāpēc tagad esmu kļuvis mierīgāks. Ar stingrību un gudrām pamācībām mani nevar atturēt, jo pēc dabas esmu diezgan spītīgs. Mani par kaut ko pārliecināt spēj tikai cilvēki, kuru domas es cienu. Nepatīk daudz strīdēties un diskutēt. Vienīgi tad, kad zinu - savu viedokli spēšu pietiekami argumentēti aizstāvēt, atzīt savas kļūdas. Tomēr man tas nav visai viegli.

Patīk bohēma, romantiska gaisotne, sveces, vīna glāze, vīraka kvēpināšana.

Es, piemēram, rakstu arī vēstules, ko, šķiet, daudzi šodien vairs nedara, jo ir taču e-pasts, telefons. Bet ar draugiem bieži var saprasties arī bez vārdiem.

Vēl varu piebilst, ka esmu fatālists, domāju, ka viss noticis un notiek, kā tam jānotiek.

Sācies Adventes laiks. Ir daudz pseidožēlsirdības, pseidolabsirdības. Vai šis mēnesis, jūsuprāt, atsver pārējo 11 mēnešu vienaldzību, nežēlību, agresivitāti?

Varbūt nav slikti, ka vismaz vienu mēnesi gadā palīdzam tiem, kam tas nepieciešams. Protams, labāk būtu, ja to darītu visu gadu.

Vai jums pašam arī nācies kādam palīdzēt?

Jā, draugiem - ar izrunāšanos, brīžos, kad viņiem tas ir svarīgi un nepieciešami. Varbūt kādam palīdz mani dzejoļi. Esmu arī donors. Bet īpaši ar savu līdzjūtību un palīdzību nevienam neuzbāžos.

Kas jums dzīvē (ja nerunājam par dzejoļu rakstīšanu) vēl liekas aizraujošs?

Rokmūzika. Pats mazliet spēlēju basģitāru. Mēs ar draugiem aizpagājušogad piedalījāmies "Dziesma manai paaudzei", kur mūsu "Biscvit elektro" tika novērtēta kā paražilbinošākā grupa. Bet, lai labi spēlētu, tas jādara regulāri. Ģitāru esmu pārdevis, bet tagad domāju, vai nevajadzētu atkal nopirkt. Esmu arī mazliet nodarbojies ar "mālu mīcīšanu" skolēnu nama keramikas pulciņā, padodas zīmēšana. Skolas laikā zīmēju pūķus un citus fantāzijas tēlus.

Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?

Patīk pelēkā, bet to, kā kura krāsa mani ietekmē, īpaši neesmu pamanījis.

Jūs neesat sevišķi runīgs. Vai tā ir maska, nevēlēšanās atklāties? Lai gan - dzeju rakstot, būtībā daudzas maskas taču pats sev noraujat?

Maskā iejusties nav slikti - tas ir pat interesanti. Dzīvē cenšos būt tāds, kāds esmu. Bet varbūt tomēr katram no mums kāda maska vajadzīga. Lai sevi aizsargātu. Arī man, gluži neapzinoties, tāda maska droši vien ir, bet pret cilvēkiem cenšos būt atklāts.

Ir dažādi lasītāji - tādi, kas dzejolī mani redz bez maskas. Un tādi, kas izlasa pavisam kaut ko citu. Arī tas nav slikti. Metaforas un epiteti arī ir maskas. Dzeju katrs uztver atkarībā no sava noskaņojuma, dzīves pieredzes, situācijas. Tur jau ir tā dzejas burvība. Pārlasot Imantu Ziedoni, katrreiz izlasu kaut ko citu, ko iepriekš esmu palaidis garām.

Vai jūsu vienaudži arī lasa dzeju?

Es domāju, ka tagad arvien vairāk. Atmodas sākumā visi bija aizrāvušies ar politiku, vēsturi, Latvijas neatkarības idejām. Man liekas, ka tagad jauniešiem, protams, ne visiem, atkal interesē dzeja. Šoruden Talsos Dzejas dienās bija daudz jauniešu. Mani ietekmējusi Ziedoņa, Vācieša dzeja, arī Čaka pašpuicnieciskums. No jaunajiem dzejniekiem tuvs Andris Akmentiņš, varbūt tāpēc, ka viņu pazīstu.

Dzejoli vislabāk lasīt skaļi. Tad to labāk izjūtu. Savu dzeju gan lielai publikai pagaidām neesmu lasījis - tikai šaurā draugu lokā. Kad satiekamies ar savu draugu, kuru pazīstu no studiju laika un kurš arī raksta dzejoļus, lasām tos, un interesanti, ka nereti esam uzrakstījuši ko līdzīgu.

Pūķa bērni

Mēs visi dzīvojam kā gribam

Un katrs savu ceļu ejam

Ar tevi arī ir tā

Bet reizēm

Pūķis ar tavu muti runā

Dažreiz tiešām darīt neko ne

varam

Un labi ka mēs to zinām

Reizēm tas baida

Reizēm

Kad Pūķis mūs vada

Mēs visi esam Pūķa bērni...

2001. 04

***

Biju birzī

Un nu kabatā man ir

Bērza tāss

Nudien nezinu

Kā es varēju

Iztikt bez tās.

Biju pie vecmāmiņas

Un nu kabatā man ir

Arī gabaliņš dzijas

Patiesi nezinu

Kā es varēju

Iztikt bez dzejas.

Biju pie jūras

Un nu kabatā man ir

Saujiņa jūras smilts

Es zinu

Arī par caurumiņu

Zinu ka saujiņa dilst.

Biju pie kaimiņienes

Aizlienēt sāli

Nu man tas kabatā ir

Un arī ausis svilst.

2001. 04.