Norvēģijā sirds dāsnums sajūtams ik uz soļa

Kalpošana mīlestībā ir tas kristīgās ticības pamatvērtību pavediens, kas sešus gadus vieno mūsu, atjaunotās Jaunauces draudzes, un Ekholtas baznīcas kristiešus Dienvidrietumnorvēģijā.

Pēdējos desmit gados ikvienam augusi iespēja iegūt sev jaunus draugus ne tikai tuvumā, bet arī tālumā. Telpa vairs nav šķērslis garīgās sadraudzības veidošanai un stiprināšanai, tāpat šķērslis nav atšķirīga valoda, tradīcijas. Jo īpaši jau tad draudzības saites vieno cieši, ja ir līdzīga izpratne par šīs pasaules kārtību, vērtībām, kuras dzīvas dara viena ticība.

Šoruden jau piekto reizi tikos ar tālajiem ziemeļu draugiem, otro reizi viesodamās viņu skaistajā, bagātajā zemē, kurā viesmīlība, sirds dāsnums un kalpošana mīlestībā ir ik uz soļa sajūtams, izbaudāms tikums.

Mūsu sadraudzība izveidojusies, pateicoties Ekholtas un Riges baznīcās nodibinātai Latvijas atbalsta grupai, kuras iniciators bijis nu jau vairāk nekā 80 gadus vecais skotu tautības Norvēģijā dzīvojošais ārsts Normans Deans. Priecājos, ka pēc četru gadu vēstuļu draudzības varēju no jauna satikt gan Normanu un viņa jauko ģimeni trijās paaudzēs, gan viesmīlīgo Ingeras un Sveina ģimeni, kura mani uzņēma jau otro reizi, gan arī daudzus citus tuvus draugus.

Mūsu draudzības mērķis - abpusēji kontakti, kas ietver ne tikai iepazīšanos ar draudžu dzīvi un tās locekļiem, bet arī savstarpēju garīgu bagātināšanos, valsts ievērojamāko, skaistāko vietu, kā arī dažādu valsts iestāžu apmeklējumus.

Kristīgā skola

Bijām tikai dažas stundas ceļā ar prāmi "Regina Baltika", kad televīzijā pārsteidza vēsts par traģiskajiem notikumiem ASV. Šī satraucošā ziņa tālākajā vizītē ne reizi vien sevi atgādināja un palika klātesoša.

14. septembrī apmeklējām Sorsborgas kristīgo skolu, kas atrodas apmēram stundas braucienā no Mosas (pilsētas, kur viesojāmies). Šī skola dibināta 1912. gadā. Līdzīgu skolu Norvēģijā ir 80, no kurām 35 ir valsts skolas.

Skola demokrātiska, arī internacionāla. Tajā jaunieši pēc vidusskolas beigšanas mācās vienu gadu. Tās mērķis - nodrošināt jauniešus ar darbu un kristīgi izglītot. Visi skolotāji un arī apkalpojošais personāls skolā ir luterticīgie. Iestājoties skolā, audzēkņiem nav noteikti jābūt kristiešiem, bet katru gadu par tādiem kļūst apmēram 30% skolēnu. Līdzīgas skolas ir dibinātas arī citās Skandināvijas valstīs, ASV, Izraēlā, Palestīnā.

Skolā nav parasto mācību, bet sešas specialitātes (futbols, mūzika, sociālie priekšmeti). Obligāta ir kristīgā mācība un norvēģu valoda (jo audzēkņi ir no dažādām pasaules valstīm), arī telpu uzkopšana. Skolā uzskata, ka svarīgi ir iemācīties sadzīvot, veidot labas savstarpējās attiecības. Te piedalījāmies ASV upuriem veltītā kopīgā piemiņas brīdī. Kādai no audzēknēm bija bojā gājuši tuvinieki, tāpēc skolā karogi bija sēru noformējumā. Visi stāvējām labu laiku, rokās sadevušies. Atcerējos mūsu Baltijas ceļu un likās: vai nav īstais un pēdējais laiks, lai tā - vienoti - sadotos rokās visas pasaules ļaudis, cenšoties nosargāt kopējās mājas - Zemi - no iznīcības.

Pusaudži uz salas

Interesanta bija arī tikšanās ar 14 - 15 gadus veciem konfirmandiem (iesvētāmajiem). Kad rīta pusē bijām kādu stundu braukuši ar nelielo draudzes mikroautobusu, tad ar drošības vestēm mugurā motorlaivā pārcēlāmies uz klinšaino Tjelholmen salu.

Zemākās ieplakas, kur saglabājusies smilšaina zemes kārta, apaugušas sīkstām, nelielām priedēm un kadiķiem. Visdažādākās rudens sēnes neskartas draudzīgi aug gar nelielām koka ēkām, kurās mīt, darbojas un lūdz 56 konfirmandi. Viņi uz salas pavada vairākas nedēļas un tiek iepazīstināti ar baznīcas dzīvi, meditāciju, diakonijas darbu. Skolotāja priecājās par šī vecuma brīvi domājošiem jauniešiem, jo viņi ir atklāti, pretimnākoši un neslēpj, ko domā. Pārsteidza skolotājas piebilde, ka vēl pirms 10 gadiem Norvēģijā nevarēja atklāti runāt par Dievu, jo valdība oficiāli neatbalstīja kristietību.

Sirmas baznīcas

Tāpat kā iepriekšējā viesošanās reizē, arī šoreiz apmeklējām vairākas baznīcas dažādās pilsētās. Fredrikštadtē aizkustinājumā un saviļņoti Doma baznīcas Baha kora izpildījumā noklausījāmies senatnīgus korāļus. Vairākus dievnamus apmeklējām pēdējā vizītes dienā Oslo. Viena no tām tumša koka baznīca, kura pēc nodegšanas atjaunota tikai pirms pāris gadiem, ieguvusi lielu popularitāti - to Ziemassvētkos apmeklē karaļpāris, kurš ieguvis tautas cieņu un mīlestību. Nodegusī baznīca atjaunota, galvenokārt pateicoties tautas ziedojumiem.

Atšķirīga, savdabīga šķita Oslo Doma baznīcas iekšpuse, kur centrālā - apaļā - daļa un apkārt tai esošo griestu velvju apgleznojums atgādina milzīgu gobelēnu. Kā tas panākts, tā arī nesapratu, bet gaišais zilganums, kurā patvērumu raduši daudzie eņģeļi un svētie, ilgi neļāva skatienam atrauties un radīja dvēselē prieku, pacilājošu atbrīvotību.

Sirmajā baznīcā bija pamanāmas arī kādas pavisam jaunas, aizgūtas tradīcijas. Kādā sānus daļā, iepretim Jēzus Kristus un viņa 12 mācekļu tēliem, nolikts galdiņš, uz kura kaudzītē piezīmju papīrs. Apmeklētāji šeit netraucēti var uzrakstīt lūgšanas un atstāt tās, simboliski ieliekot Dieva rokās. Katru vakaru mācītājs kopā ar lūgšanas grupu tās lasa un pievienojas rakstītajai lūgšanai. Droši vien norvēģu kristiešiem šajā vakarā mana latviešu valodā rakstītā lūgšana radīja grūtības, bet ticu, ka tā tika izlasīta, savā būtībā saprasta un Lielais Klausītājs un Palīgs to sadzirdēja.

Ekholtas baznīca - 20 gadus vecais, moderni celtais dievnams - ir vieta, kurā ik dienas tikāmies vizītes laikā, tajā tikām gan sirsnīgi sagaidīti, gan mīļi pavadīti mājupceļā. Vēl atmiņā iepriekšējā viesošanās reizē apmeklētais dievkalpojums, kad mācītājs sprediķa laikā nestāvēja vis kancelē (tā ir pavisam vienkārša un nav pacelta augstāk par dievlūdzēju sēdvietām), bet runāja, apsēdies uz krēsla sāņus no altāra daļas. Vēl tagad atmiņā dzirdu mācītāja pieklusināto, maigo balsi, kurā izteikto saturu vairāk nojautu, nekā precīzi sapratu.

Kad šoreiz Tīna, pusmūža vecuma diakone (Normana meita) vadīja dievkalpojumu un nolasīja Bībeles pantu par 10 no spitālības dziedinātajiem, no kuriem tikai viens atgriezās un pateicās Jēzum, atcerējos, ka tas ir tieši tas pats temats, par ko pirms četriem gadiem sprediķī runāja mācītājs. Nevilšus bija jādomā arī par mums, septiņiem ciemiņiem, un kā mēs varēsim pateikties par iespēju baudīt norvēģu viesmīlību un varēsim pateikties par atbalstu draudzes darbībai mājās. Un tomēr atbilde jau tālu nebija jāmeklē, tā dzīvoja mūsos un, vērojot, piedaloties dievkalpojumā, guva apstiprinājumu domu patiesībai.

Dievkalpojuma laikā Tīna vairākkārt uz brīdi izgāja, lai novilktu diakones tērpu un atgrieztos, un diriģētu, dziedātu kopā ar 4 - 6 gadus vecu bērnu kori, pēc laiciņa - pusaudžu kori. Dievkalpojumā piedalījās visu bērnu vecāki un arī vecvecāki. Un ne tikai. Daļai bija līdzi vēl jaunāki bērni, dažs no tiem tikko mācēja staigāt. Kad dievkalpojuma laikā kāds no mazuļiem aizrāpoja no savas māmiņas pie tālākas sievietes, viņš tika samīļots, atbalstīts. Bērns dievkalpojuma klusumā ienes nedaudz trokšņa un nemiera, bet viņš tur ir savējais savā namā ("Laidiet bērniņus pie manis!").

Sirsnīgi cilvēki

Kalpošanas darbs un tā būtība, svētība. Visā pilnībā to izjutu, vislabāk sapratu, iepazīstot tik daudzos norvēģu draugus un viņu darbību savā draudzē, kā arī sadraudzību ar mums. Jo īpaši apbrīnoju Tīnas kalpošanas prasmi, milzīgās darba spējas, apdāvinātību un visas viņas ģimenes sirsnīgās savstarpējās attiecības. Tīna taču ar mikroautobusu atbrauca mums pretim jau uz Stokholmu, bija līdzi visos izbraucienos un draudzības vakaros, reizē iespēdama rūpēties par savu ģimeni un sagatavoties darbam savā draudzē.

Jau otro reizi pārsteidz Tīnas desmitgadīgā meita Elizabete. Viņa ir bagātīgi apveltīta ar daudzo ģimenes locekļu patiesu mīlestību, dzīvo pārticībā, taču mīļums, ar kādu viņa sagaidīja un bija kopā ar mums, plūda neviltots un aizkustinošs. Ar kādu prieku Elizabete saņēma jauniegūtās draudzenes Mairas (no Jaunauces skolas) vēstuli un atsūtīto dāvaniņu. Asarām acīs apmīļoja un šķīrās no mums visiem atvadu vakarā. Cerībā, ka vēl taču tiksimies.

Kalpošana tik daudzveidīgi un īsti, no sirds - tas ir vienīgais veids, kā mēs varam dzīvi piepildīt mīlestības darbiem, kas nestu, briedinātu mīlestības augļus. Bagātībā vai trūkumā, pārticībā vai pieticībā - savā kalpošanā cits citam mēs varam būt līdzīgi un tuvi, vienoti. Tad ir jēga mūsu esībai.

Lai Dievs uz to mūs mudina un svētī!