Pilsēta

Sestdiena, 08. dec., 2001

Previous Next

DACE KLEINA, Saldus 2. vidusskolas skolniece:

- Ir tāda dziesma "Pilsēta, kurā piedzimst vējš", un šīs dziesmas zemtekstu saprotam mēs visi, bet ne visi pa īstam iedomājamies - kāpēc ir pilsēta.

Man pilsēta saistās ar cilvēkiem, dzīvi un nākotni. Uzskatu, ka starp pilsētas cilvēkiem, kuriem tiešām patīk šī burzma, nav viduvējību. Pilsētā tu vari justies vai nu labi, vai slikti. Tu nedrīksti būt vājš, tu grūtā brīdī nevari pakrist zālē un lūkoties debesīs kā sendienās, kad biji mazs. Tu nevari vairs ieklausīties, kā vējā čab rudzu vārpas un kā dārzā no magonēm krīt sēklas. Nevari sajust, kā ir būt brīvam no sevis un visa tā, ko tev uzliek pilsēta. Tā kā smilšu graudi lēnām, pamazītēm tev krīt saujā, tā tevi apēd pilsētas ikdiena.

Pilsēta mīl tikai stipros un pašpārliecinātos. Tā nedod atlaides. Viņa glūn ar savām lielajām melnajām acīm pār tavu plecu ik brīdi, kad iznāc zem plašajām debesīm un kad aiz sevis esi aizvēris smagās durvis. Daudzi nevar izturēt šo slogu, tāpēc dzīvo vai nu mazās pilsētiņās, vai laukos - tuvāk dabai.

Man pilsēta šķiet ļoti interesanta un vedinoša. Tā ir pašpārliecināta un dzīva. Nepārtraukti kāda skaņa: skaļāk pacelta balss, motorrūkoņa un svilpiens. Pilsēta - tā ir karsti pukstoša sirds. Bet savādāka, tā mūžam ir jauna un spēka pilna.

Ikdiena. Daudz cilvēku steidz savās ierastajās gaitās, kā pulksteņa ciparnīcas laika rādītāji. Daudz mašīnu un dunoņas. Laternu rindas atdzimst, tumsai iestājoties, un nepārtrauktie soļi klaudz pa tumšo trotuāru skavām.

Klusums - nē, šādu vārdu pilsētai nevar dot, jo tas otrais vārds ir troksnis.

- Puk, puk: cauri visiem trokšņiem sadzirdama pilsētas karstā sirds.

ĀRVALDIS ROZE, Saldus pilsētas būvinspektors:

- Pirmā nāk prātā definīcija - apdzīvota vieta. Man kā profesionālim svarīga šķiet pilsētas vide - infrastruktūra, arhitektoniskais izskats, dārzi un laukumi.

Saldus atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā vietā - nozīmīgu ceļu krustojumā. Tā ir ainaviski izteiksmīga. Skats no laukuma pie pilsētas robežas taču ir vienreizējs! Ja mēs būtu bagātāki, mūsu pilsēta varētu izskatīties kā konfekte.

Būvinspektora iespējas saglabāt šo Saldus unikalitāti diemžēl ir samērā mazas. Mans pienākums ir sekot, lai būvētāji stingri ievērotu arhitekta izstrādāto projektu un lai tiktu ievēroti būvniecības noteikumi. Projekts un likums ir mani kungi un pavēlnieki. Esmu tāds kā policists, kas to uzmana un soda pārkāpējus. Piekrītu arhitektiem, kuri ar nepatiku izturas, piemēram, pret plastmasas logiem vēsturiskajās ēkās. Taču arī saprotu, ka nereti namu īpašniekiem nav tik daudz naudas, lai pasūtītu skaistus, siltus koka rāmjus.

Ļoti pārdzīvoju gadījumus, kad speciālistu domas netiek ņemtas vērā, un pilsētas deputāti - neprofesionāļi - atceļ būvvaldes lēmumus, kuri taču ir balstīti uz visā valstī noteiktiem likumiem un noteikumiem.

Bet ir arī gandarījuma brīži. Priecājos, piemēram, par jūsu, redakcijas, ēkai atjaunotajiem kokgriezumiem zem jumta. Māja ir veca, pat necila, tomēr vēsturiska, un tie ir kā "pipariņš", kas ēku padara interesantu.

Pats neesmu dzimis saldenieks, taču esmu te nodzīvojis jau trijus gadu desmitus. Līdz 15 gadu vecumam dzīvoju Liepājā, tad gandrīz tikpat daudz - Rīgā. Tātad man ir triju pilsētu pieredze. Rīgā uzturos nelabprāt, ātri nokārtoju savas darīšanas un - prom uz autoostu. Šausmīgi nepatīk tās kņada un haoss. Liepāja ir mana dzimtā pilsēta, tur es aizbraucu labprāt. Tomēr Saldū jūtos vislabāk.Pierakstīja Daina Marcinkus

Citi raksti sadaļā: Kultūra

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk